Iepazīstini, lūdzu, ar sevi! No kurienes nāc…
Tepat no Valmieras, no Burkānciema. Līdz devītajai klasei mācījos Viesturskolā, kad to pabeidzu, domāju, ka vajag kaut ko pamainīt. Pārgaujas ģimnāzijā uztaisīja sporta klasi, un izvēle bija skaidra!
Vai esi arī tajā speciālajā BMX olimpiskajā programmā Tokija 2020, ko Valmierā realizē Ivo Lakuča virsvadībā?
Neko par to nezinu. Šoruden būšu vienkārši 12. klases skolnieks Pārgaujas ģimnāzijā.
Sanāk, ka BMX trenēties esi sācis četru gadu vecumā…
Kad mans brālis Māris brauca BMX, viņš mani vienmēr veda uz trasi — es tolaik vēl ratiņos sēdēju. Kaut kas mani tajā BMX piesaistīja, gribējās arī pašam pamēģināt.
Uzsēdies uz BMX divriteņa un brauc joprojām…
Jā.
Tavs vārds regulāri parādās starp Latvijas labākajiem braucējiem gan pašmāju, gan Eiropas sacensībās. Cik daudz, tavuprāt, šajos sasniegumos talanta, cik darba, cik trenera gudra padoma?
Manuprāt, sākumā vairāk ir talants: vai tu vispār proti izbraukt tās pumpas, izšūpināt precīzi un paņemt ratā, lēkt… Tur jābūt talantam. Pēc tam ir ļoti smags darbs. Jātrenējas divas reizes dienā. Un tad trenera padoms — sacensībās vai arī treniņos, kad jāpieslīpē starti vai vēl kas cits jāpamaina…
Vai tavs treneris joprojām ir Olafs Lakučs?
Jā.
Pastāsti par šo pasaules čempionāta bronzas medaļu — cik grūti vai varbūt viegli tā nāca?
Uz Ameriku aizbraucām nedēļu iepriekš, lai aklimatizētos. Piektdienā bija paredzēti treniņi. Visi jau treniņus izbraukuši — elites braucēji, juniores, bet, kad mēs, juniori, ejam uz startu, paziņo, ka treniņi pēkšņi atcelti. Nāca liels pērkona negaiss. Par treniņu atcelšanu bija liels satraukums, visu vakaru mocījos, naktī nevarēju normāli pagulēt.
AR PASAULES ČEMPIONĀTA BRONZU. Mikus Strazdiņš Avotos ar paša pelnīto pasaules BMX čempionāta bronzas medaļu junioru konkurencē.