DACE DĀLBERGA: — Sākās ar to, ka nācās izdomāt stundu sarakstu un ko katrs mācīs, tāpat vajadzēja sarunāt, kurš varēs paņemt vairākus priekšmetus, jo mūsu ir pārāk maz, tāpēc vajadzēja palīgos ņemt vienpadsmitos.
MARKUSS MAZURS: — Bija jāizdomā arī apsveikums skolotājiem, mums tie bija zivs formā darināti koka dēlīši, kurus gatavot sākām jau maijā pagājušajā mācību gadā.
LĀSMA PUŠKAREVA: — Tā bija dāvana tieši no mums, lai viņi atcerētos 12. klasi.
Kā jums veicās ar savu priekšmetu mācīšanu?
SANDIS BRAUERS: — Es biju logopēds. Ar vienu klasi gāja ļoti labi, ar otru nedaudz sarežģītāk, ar mazākajiem bija grūtāk strādāt, ar lielākajiem – vieglāk.
DACE: — Es mācīju vēsturi, man sanāca četras stundas, sākot ar pašiem mazākajiem. 5. un 6. klašu audzēkņiem tas bija piedzīvojums, viņu bija ļoti daudz un atraktīvi, vajadzēja pat nomierināt, dažkārt izrādījās arī bailīgi, jo negribēja atbildēt, savukārt lielākajiem no 9. un 10. klases, kas gandrīz vai mūsu vecumā, Skolotāju diena nelikās tik īpaša — jautrāk bija ar mazajiem.
LĀSMA: — Es biju matemātikas un krievu valodas skolotāja. Matemātikā ar 7. klasi gāja ļoti raibi, jo viņu ļoti daudz — 20 skolēni, lai katram individuāli visu izstāstītu, tas aizņēma ļoti daudz laika.
ENDIJS VUCINS: — Es biju latviešu valodas skolotājs 9. un 10. klasēm. Tā kā desmitā ir maza klase, ar viņiem bija viegli, toties devīto bija daudz un dažādi — ir, kas grib mācīties un saprast, bet ir arī tādi, kas pamet klasi, un neko viņiem nevar izdarīt. Katrā ziņā bija interesanti.
ATCEROTIES SKOLOTĀJU DIENU. No kreisās Markuss Mazurs, Endijs Vucins, Lāsma Puškareva, Dace Dālberga un Sandis Brauers. Ārijas Romanovskas foto