Ar Gauju līkumotu

Arī vasarās tai ir sava loma. Redzēts, ka kuplo zaru ēnu kā zem sargājoša jumta izbauda ne viens vien Gaujas laivotājs. Kļava dzīvo savu dzīvi un ir kļuvusi par vienu no mums — valmierieti. Dzīvojot pilsētā ar upi pa vidu, lepojamies ar to, pamatoti saucot Gauju par vienu no mūsu pilsētas galvenajām ielām. Tā, kā zināms, nebūt nav vienmuļi taisna kā auto ātruma trase, bet gan tīkami līkumota. Ne velti dziedam: stāv pāri visam Valmiera ar Gauju līkumotu. Ne velti Valmieras logo zīmē iezīmēts tās lielais loks. Zinu, ka daudzus pilsētas viesus arvien sajūsmina tieši Valmierai raksturīgais. Nekur citur taču neesot tādas simtgadīgu ozolu alejas kā ap Valmieru — Valmiermuižā, Kocēnu kalnā un Cēsu virzienā, nekur citur nav Gaujas Stāvo krastu, Kazu krāču un daudzo upes līkumu, kad tu pat nenojaut, kāds brīnums vai atklājums sagaida aiz katra no tiem.