Skolotāju darba vide un iespējas pēdējā laikā tiek plaši pārrunātas. Latvijā tiek slēgtas mazās lauku skolas, pašu izglītības sistēmu gaida nopietnas pārmaiņas, domājot gan par to kā mācību procesu nākotnē ietekmēs bērnu mazais skaits, gan to, kādas zināšanas un prasmes paģērēs darba tirgus. Pa vidu ir skolotāji, kas neslēpj, ka joprojām ir skolā un skolēnu priekšā tamdēļ, ka viņi savu darbu mīl, bet viņi joprojām nezina, kādu algu saņems šomēnes par nostrādāto septembri.
Mazsalacas vidusskolā, kur ciemojāmies Skolotāju dienā, pedagogi neslēpa, ka gandarījumu par sāktu jaunu mācību gadu nomāc nedrošības sajūta par skolotāja rītdienu.
«Ir skolotāji, kas par savu darbu krīt un ceļas. Mēs esam skolā, strādājam, jo šis darbs savā ziņā ir misija. Patiesībā skolotājs par naudu, par to, kas tiek nolikts malā savā personiskajā dzīvē, nedomā, jo mēs jau varam izpausties tikai savos audzināmos bērnos. Ja viņi rāda, ka var, ka ir motivēti tālākai izglītībai, tad ir gandarījums, neskatoties uz to, ka valstī skolas un skolotājus grib bīdīt kā tādus spēles kauliņus, nepārtraukti viešot pārmaiņas, stāstot par jaunām idejām, kas nemaz nav jaunas, bet tagad kā tādas tiek pasniegtas,» pārdomās dalījās skolotāja, direktores vietniece ārpusklases darbā Valentīna Golovņa, kas šogad ir audzinātāja arī izlaiduma klasei.
SVĒTKU REIZE, ko saviem pedagogiem, atzīmējot Skolotāju dienu, bija sarūpējuši Mazsalacas vidusskolas 12. klases audzēkņi. No rīta un dienā bija dažādas skolēnu organizētas aktivitātes, bet pēcpusdienā kopīga svētku cienasta baudīšana. Jāņa Līgata foto.