DIVI DĒĶENI
„1901. gads. Manā klasē — manā rajonā dzīvoja starp citu kāds II. klases I. nodaļas skolēns Kārlis Dēķens. Kaut kur mazā šķērsielā – laikam Bīskapa ielā – gāju pa durvīm iekšā un pieprasīju Kārli Dēķenu. Kāda sieviete jautāja, kura man vajagot, vecā vai jaunā. Ka tādu ir divi, to nezināju. Tanī brīdī atdarās durvis uz istabu un es redzu pie vakariņu galda veselu ģimeni. Sēd tēvs – lielu pieri, brūnu bārdiņu, māte, bērni ap galdu. Man drusku neērti, ka esmu iztraucējis. Pieceļas lēnām no galda tēvs, nāk uz durvju pusi – bez steigas un jautājoši raugās uz mani. Es – kā palaidnībā pieķerts – sāku skaidrot, ka man uzdots pārbaudīt skolēnu dzīvokļus, ka te dzīvo Kārlis Dēķens, II. klases I. nodaļas skolēns, ka es lūdzu atvainot, ka iztraucēju utt. Labprāt būtu nozudis, jo visi skatās uz tevi nesaprašanā, sāk`, ko tas pogainis te meklē. Kad dzirdēju, ka Kārlis ir viņa dēls un redzēju pašu skolēnu – Kārli, man visa programma sajuka. Nebija vairs ko jautāt: Kā uzvedas? Vai nav sūdzību? Ar ko satiekas? Ko runā? Vai pa vakariem nestaigā apkārt? Vai nelasa avīzes? Kas ir uz skolēna galda un plaukta? Vai nelasa aizliegtas grāmatas u.t.t. Nomurmināju kaut ko, sak` „mums ir uzdots dzīvokļus apstaigāt, lūdzu atvainot”… Vecais Dēķens – nosvērts, mierīga, laipnā tonī saka: „Lūdzu, lūdzu, varbūt vēlaties ar pašu skolēnu parunāt?” Jūtu, ka esmu še lieks, ka esmu iebāzis savu degunu solīdā ģimenē, tādēļ taisies tik ātrāk laukā, jo šīs divpadsmit acis raugās uz tevi kā traucētāju, tikko ne policistu. Atvainojos, taisījos laukā pa durvīm un uz ielas vieglāk uzelpoju. „Te man nav turpmāk nekas meklējams”- tas man bija skaidrs.
SKOLAS NAMS. Kurlmēmo skola Valmierā, kurā strādāja K. Dēķens . XX gs. sākums. Izd. un iesp. P. Skrastiņš Valmierā. Foto no Valmieras muzeja krājuma