Kaut kas tāds laikam tavā mūžā notika pirmoreiz?
Tāds brauciens noteikti. Iespējams, kaut kas tik tāls arī nekad vairs nebūs… Nu, ceru jau, ka būs gan! Patiesībā viss sanāca diezgan negaidīti, jo tikai pēdējā brīdī uzzinājām, ka tomēr braucam. Labi, ka Pasaules badmintona federācija uzsauca tālākajām valstīm zināmu daļu no izdevumiem, mūsu gadījumā tie bija 6 tūkstoši eiro. Arī Valmieras un Siguldas novada pašvaldības finansiāli atbalstīja šo braucienu. Valmieru izlasē pārstāvējām četri — bez manis, trenera, vēl Una Berga, Mairis Loiko un Artūrs Ķelpe. Un vēl divi siguldieši — Liāna Vancēviča un Ardis Daniēls Bedrītis, kurš arī ir bijušais valmierietis.
Pastāsti par nokļūšanu līdz Indonēzijai!
Ceļš, protams, ļoti tāls — 32 stundas, kur kopā gan lidojumi, gan gaidīšana lidostās. Vispirms no Rīgas uz Stambulu, tad uz tagadējo Indonēzijas galvaspilsētu Džakartu un tad uz Džogdžakartu, kādreizējo galvaspilsētu, kur notika čempionāts. Džakartā dzīvo 10 miljoni, bet Džogdžakartā — 7 miljoni iedzīvotāju. Latvijā dzīvo tikai divi miljoni (smejas)…
Tāli pārlidojumi, vai neviena soma ar inventāru ceļā nenoklīda?
Mairim soma Latvijā atceļoja dienu pēc viņa atlidošanas, jo bija aizķērusies Stambulā… Uz to galu lidojot, gan viss bija kārtībā.
Kā bija sarīkots čempionāts? Mēs zinām, cik augstā līmenī šāda mēroga sporta forumus organizējam Latvijā; kā tas viss bija Indonēzijā?
Līmenis bija ļoti augsts. Viss pakārtots badmintonam, padomāts par to, ko spēlētājiem darīt no sacensībām brīvajā laikā, kur atrasties spēļu laikā, kad komandas biedri cīnās laukumā. Viesnīcas, transports, ēšana — par visu bija padomāts. Nav noslēpums, ka tur tā pārtika citādāka, tāpēc par ēdināšanu bija īpaši piedomāts.
TAS IR BOROBUDO! Latvieši pie pasaulē lielākā budistu tempļa. Foto no Anda privātā arhīva