Vienu no šiem procesiem — globālās un pašmāju ekonomikas pārliecinošu augšupeju — es jau apcerēju pirms nedēļas. Taču vienlaikus ar šo uzmundrinošo vēsti mēs morāli nobriestam pirmajiem rūgtajiem augļiem, ko nesīs valdības no dažādiem pretrunīgiem elementiem saķepinātā nodokļu «reforma». Sākotnēji drosmīgā iecere ātri pārvērtās birokrātiskā rotaļā «Šim atņemsim, tam iedosim». No 1. janvāra augs degvielas akcīze, kas sīki, bet netīkami sadārdzinās praktiski visu mūsu ikdienu.
Tas (un vēl skolu reforma) nākamajā rudenī var kļūt par nopietnu klupšanas akmeni citādi visai enerģiskajai un strādīgajai Māra Kučinska valdībai. Iespējams, drīz finanšu ministre, kura nupat lepni pieteica dīvaino «reformu» kā savu dāvanu valsts simtgadei, kodīs mēlē un nožēlos, ka palaida garām «brīnišķīgu iespēju paklusēt». Nepamatotās lepnības izpausmi mediji viņai atgādinās vēl ilgi.
Varbūt atgādinās to pat ilgāk nekā no politikas svaigi izstumtajai Solvitai Āboltiņai — kādreizējās Saeimas «granddāmas» ņirdzīgo ūjināšanu pensionāru piketā (2015. gada augustā). Viņa bija spilgta, krampīga, izlēmīga un nežēlīga politiķe. Reizēm pat «vienīgais īstais vecis visā Saeimā» (turklāt to teica par savu maskulinitāti pārliecināts politiķis!). Taču ne viņa pirmā, ne pēdējā, ko par politisku līķi padara «čigānu lāsts» — nevaldāma lepnība.