Nesen tikāmies Valmierā, Ziemassvētku tirdziņā, kur Inta tirgoja savas saimniecības produkciju — pašas audzētas un piejūras pļavās vāktas dabas zāles garam un miesai. Nojaušams, ka mums ticis tas gods iepazīties ar vienu īstenu zāļu sievu, tikpat viedu, kāda mūspusē Vaidavā ir Zeltīte Kaviere. Arī zāļzine Inta prot aizrautīgi stāstīt par katru vairāk vai mazāk zināmu veselības puķīti, kociņu vai saknīti, veltījot tiem spilgtus epitetus, piemēram, brīnumzāle lupstājs, smaržu karaliene lavanda, spēka zāle salvija un tā joprojām. Bet kā Inta nonākusi līdz savai zaļajai pasaulei?
No muzejnieces par zāļu sievu
Inta, pārskrienot dzīves notikumiem, stāsta: «Esmu bijusī rīdziniece, kas dzīvi galvaspilsētā savulaik apmainīja pret skaistu vidi Skultes un Duntes apkaimē. Divdesmit gadus nostrādāju Limbažu muzejā. Dzīvojot laukos, sāku nodarboties arī ar lauksaimniecību. Man ir zemnieku saimniecība «Ezermalas». Uzsvaru liekot uz augkopību, tā bija alternatīva lopkopībai. Sākotnēji — bioloģiskā saimniecība, taču ar laiku jutu, ka manu sirdsmieru un saikni ar dabu traucē šādam saimniekošanas veidam pakārtotā milzīgā birokrātija: neskaitāmās atskaites, dokumenti, pārbaudes. Tas, manuprāt, ir pamatīgs labo ieceru klupinātājs. Gribējās brīvu saikni ar dabu.
INTA BRIKMANE: «Ziemas saulgriežus gaidot, iesaku sev tuvumā turēt kadiķa zariņus, jo šajā laikā ir enerģētiski jānodrošinās.» Ārijas Romanovskas foto