«Nozarē, pa šo laiku mani amatu nosaukumi gan pamainījušies, strādāju kopš 1974. gada. Arī tolaik jau kaut kāds ziemas dienests gāja, tad nu mēs tur dežūrējām dažādi. Daudzas visādas lietiņas te bijušas! Reizēm bija pat dežūras visas nedēļas garumā. Jā, katru dienu visas 24 stundas, un tā 7 dienas no vietas. Protams, tā diena bija tādā nedaudz atslodzes režīmā, bet tepat kantorī jau visu laiku bijām, iegājām blakus istabiņā kādu brītiņu pasnaust, kaut ko uzēdām… Nu, toreiz mēs vēl bijām jauni, tas bija laikam astoņdesmitajos gados. Varēja izturēt, bet šodien gan vairs tā negribētos.
Tagad operatīvā dežuranta darbs notiek ļoti civilizētā režīmā. Lielākais ir 15 stundas darba dienā — no 5 vakarā līdz 8 rītā. Brīvdienās un svētku dienās maināmies bišķi citādāk, tad pirmais dežurants nāk no 8 rītā līdz 8 vakarā, bet otrais — no 8 vakarā līdz 8 rītā, sanāk katram pa 12 stundām.
Man kā dežurantam ir jāseko līdzi visām laika apstākļu pārmaiņām, līdz ar to — visam, kas notiek uz autoceļiem. Šim nolūkam man ir arī transports, ar kuru, ja īsti neticu informācijai, varu pats aizbraukt un pārbaudīt ceļa apstākļus uz vietas. Nevar jau arī vienmēr ticēt visam, ko rāda laika ziņās! Mums ir tāda privilēģija, ka datorā ir sava programmiņa ar meteostacijām. Protams, to varētu būt vairāk, taču pagaidām labi, ka ir šīs divas — uz Rīgas ceļa tepat Kaktiņos (pie krustojuma ar Valmieras – Limbažu ceļu) un pirms Stalbes, kad no Valmieras puses mežs beidzas. Informācija, ko saņemam no abām stacijām, mums daudz ko dod. Lūk, te datorā mēs varam redzēt gaisa temperatūru, ceļa temperatūru, nokrišņus — ir tie vai nav.
JA PAŠAM JĀPĀRBAUDA. Ziedonis Apsītis pie sava darba auto, ar kuru, ja nepieciešams, izbrauc un pārliecinās par ceļa apstākļiem uz vietas.