Ilze Freimane ir mūsējā — dzīvo Valmieras pievārtē, Kocēnos. Pa šiem gadiem uzrakstītas, izdotas un savus lasītājus atradušas jau vairākas viņas grāmatas. Sākumā “Lata romānu”sērijā iznāca “Malduguns vilinājums” un “Rudens smarža dvēselē”, vēlāk — “Viršu medus”, “Cik tālu līdz mīlestībai?” un jaunākā, “Magones laiks”.
No kurienes nākusi vēlme un vajadzība rakstīt?
Pat nezinu, no kurienes… Tā ir mana iespēja izdzīvot citādu dzīvi, piepildīt sapni, kas reālajā pasaulē varbūt nav iespējams. Rakstot par to, kā mana varone dodas uz Venēciju, jutos, it kā pati to piedzīvotu. Arī sarežģījumi — viss iet caur mani. Ja es to neizdzīvoju, nevaru uzrakstīt.
Bērnībā ļoti daudz lasīju un burtiski iejutos grāmatu varoņu ādā. Pēc tam izfantazēju viņu tālākās gaitas, turpinājumu izlasītajam. Augu Jūrmalā, Majoros, vienatnē ar sevi, varēju izspēlēt visādus stāstus, lomu spēles. Blakus mūsu mājai bija aizaudzis lauks, tālāk mežs, fantāzijām vieta laba. Pēdējos pamatskolas gados mācījos Zaubē, kur tēvs bija direktors sporta bāzē. Tā bija neizsakāmi skaista vieta: dzīvojām skolā, barona pilī, Līčupes gleznajos krastos varēju viena pati stundām klaiņot un izdzīvot savu grāmatu varoņu stāstus. Lasīju aizgūtnēm. Pumpuru vidusskolā mums bija brīnišķīga latviešu valodas un literatūras skolotāja Eiženija Aldermane, viņa domrakstos deva brīvos tematus mudināja rakstīt, laikam jau bija saskatījusi manī potenciālu,.
Kādas grāmatas tolaik lasījāt?
Bērnībā mīļākā bija Astrīdas Lindgrēnas “Sālsvārnas salas vasarnieki”, vēlāk lasīts Balzaks, Blaumanis, Lācis. Romantika, attiecības…
Pati līdz savām grāmatām nonācāt pavēlu. Vai bija vajadzīgs iedrošinājums?
Apjautu, ka gribu un, iespējams, varu rakstīt, bet pamudināja toreizējās “Lauku Avīzes” romānu konkurss. Biju rakstījusi tikai “Mājas Viesim” un “Lauku Avīzei”. Ar vīra atbalstu tiku pie datora, uzrakstīju, saņēmu dūšu un iesūtīju savējo — vienu no 54 konkursa darbiem. Izvēlējās divpadsmit, arī manējo. Publicēja turpinājumos, vēlāk “Lata romānu” sērijā, tāpat arī otro grāmatu “Rudens smarža dvēselē”. Tā bija cerība, kas iedrošināja sākt sadarbību ar apgādu “Zvaigzne ABC”. Ar katru romānu, protams, arī kaut ko mācos, ievēroju redaktoru teikto.
KOŠA. Viss atkarīgs no izjūtām, ne gadiem, saka Ilze Freimane. Ārijas Romanovskas foto