Jebkurā normāli funkcionējošā valsts amatpersonas birojā būtu izlemts, kas un kā tiks darīts, jau krietni brīdi pirms kaimiņtautas došanās pie vēlēšanu urnām. Arī pats apsveikuma teksts būtu sen uzrakstīts un rāmi gaidītu savu nosūtīšanu adresātam — vai nokļūšanu papīra smalcinātājā.
Tagad publikai rodas iespaids, ka VVP palikšana Kremlī ir pārsteigusi mūsu prezidentu un viņa krietni algoto saimi — gluži tāpat kā ziemas «negaidītā ierašanās» nereti rada nenoslēpjamu apmulsumu pilsētu komunālajos dienestos.
Protams, diez vai Rīgas pilij vajadzētu pārcensties ar pūlēm ielauzties Kremļa apsveicēju pirmajās rindās. Tamdēļ mums, baltiešiem, globālās politikas lietās ir Dieviņa un Laimes mātes doti «vecākie brāļi» Vašingtonā un Briselē. Tāpat arī, protams, Berlīnē, Parīzē un tagad jau arī Varšavā. Tie pārsvarā arī norāda virzienu, iebrien ceļu un dabū sniegu sejā, bet mēs ērti tipinām pa iemīto taku aiz lielo rietumnieku platajām mugurām. Tā nu tas notiek, un ko tur daudz kaunēties, ja šādi mums dzīvē tiek mazāk klapatu.