Šoreiz pavisam konkrētu cilvēku — gan darba devēju, gan profesionālās izglītības pārstāvju — viedokļi par to, kas reāli darba tirgū, salāgojot ar pieprasījumu no darba devēja puses un piedāvājumu no darba ņēmēja, ir šodien. Lūk, trīs interesantas atziņas no nesen Valmierā notikušās Pēcpusdienas ar mēru diskusijā dzirdētā.
Valmiermuižas alus saimnieks AIGARS RUŅĢIS:
«Es, raugoties no savas saimniecības, esmu atskārtis, ka cilvēks ar augstāko izglītību, piemēram, sabiedrisko attiecību, personāla vai finanšu speciālists, tagad pelna tikpat daudz, cik labs profesionāli tehniskās izglītības ieguvējs, piemēram, labs aldara māceklis, labs pavārs, labs… Varētu šo uzskaitījumu vēl turpināt. Vismaz man līdz šim bijis priekšstats, ka iet uz profskolu un pēc tam pelnīt tikpat daudz, cik labam speciālistam ar augstāko izglītību, ir liels sods… Tas ir pat tāds kā biedēklis — ja tu slikti mācīsies un ja tev nebūs labākās atzīmes matemātikā un ķīmijā, tad tev būs dzīves sods — iet un dabūt profesionāli tehnisko izglītību, un tad jau arī nekas no tevis nesanāks. Un tas, ko es vienmēr redzu — atrast labu pavāru pie visa šī izglītības piedāvājuma ir neiespējami!
Tamdēļ viena lieta, kas neprasa lielu finansējumu, ir tā, ka arī vidusskolu līmenī ir ļoti svarīgi celt reputāciju un līdzvērtīgu attieksmi pret tiem cilvēkiem, kas izvēlas studēt profesiju. Jo pārliecība, ka tikai augstākā izglītība ir vērtība, bet zelta rokas, labs santehniķis nav vērtība…