«Es savā profesijā nonācu it kā nejauši, tomēr tā bija likumsakarība! Esmu audzis sportistu ģimenē, kā man patīk teikt, esmu piedzimis stadionā. Visu laiku sekoju sava vecākā brāļa piemēram — viņš spēlēja basketbolu, es arī, brālis spēlēja volejbolu, es arī. Man bija nolemta karjera saistībā ar sportu. Tad viņš sāka kaut ko jocīgu darīt — pa skatuvi staigāt un spēlēt teātri Jelgavā. Skatījos, kā brālim sanāk, ka cilvēki seko līdzi, smejas, aplaudē un pat nes puķes. Nodomāju, ka arī es tā varu. Man nebija ne jausmas, par ko gribu kļūt, biju 11. klasē, un vecāki teica: «Tu jau iesi uz Sporta akadēmiju.» Bija jau nolemts, visiem skolā bija skaidrs, ka es savu dzīvi saistīšu ar sportu.
Mācoties pamatskolā, es vispār nelasīju, biju tipiskais sportists ar basketbola bumbu galvā. Taču vēlāk mani aizrāva teātris, un es sāku interesēties. Aizbraucu uz pirmo izrādi «Ziedonis un Visums», kur Kaspars Znotiņš spēlēja Imantu Ziedoni. Likās — kā tas var būt, ka kāds iemiesojas, es neredzu Kasparu, bet redzu Imantu Ziedoni. Biju pārliecināts, ka mani uzņems aktieros, man bija sportista pārliecība, bet, protams, mani neuzņēma! Zvanīju tētim, kurš savulaik nebija ļāvis brālim stāties aktieros, sakot: «Kā tu, dēliņ, ģimeni pabarosi? Tie aktieri ne velna nepelna. Es neatbalstu, ka tu studē aktieros.» Tētis man teica, ka acīmredzot mūsu dzimtā tas nav lemts. Bet es tēvam atbildēju: «Klausies, nē! Es būšu dejotājs!»
KĀRLIS ARNOLDS AVOTS izrādē «Vidzemnieki». Matīsa Markovska foto