Man ļoti tagad negribas izklausīties pēc personas, kas ienīst cilvēkus, kuri nonākuši grūtībās, ir savā ziņā antisociālas būtnes, kuri šad un tad iemalko grādīgo, rupji nolamājas un turpat nospļaujas, es labi saprotu, ka viņiem ir tiesības būt un kaut kā par savu izdzīvošanu cīnīties un pastāvēt, taču…
Vai viņi kādreiz uzdod sev jautājumu par līdzcilvēku tiesībām? Kāpēc bērniem vairākkārt ir jāskaidro, ka cilvēki ir tik dažādi, ka tie ir onkuļi, kam dzīvē viegli neklājas. Taču varbūt tik traki nemaz nav? Kāpēc šiem vīriem vienmēr ir vietas, kur sēdēt pie pašas tirdzniecības galerijas un pat tās apakšstāvā gada vēsākajā laikā, un turpat visu acu priekšā izēst konservu bundžu, bet kundzei ar iepirkumu somām nav kur tās atlikt, un mammai ar bērniem nav kur piesēst, jo blakus šiem cilvēkiem, kuri cīnās par savu izdzīvošanu, viņa vairs neierauga savu vietu. Kāpēc?