Britu un nīderlandiešu (varbūt vēl kādos) karaļnamos ir jauki praktiska tradīcija valdnieka/-ces dzimšanas dienu — kas, protams, ir valsts nacionālie svētki ar karogu izkāršanu, bezmaksas koncertiem un neiešanu darbā — svinēt nevis «pēc pases», bet tad, kad laukā ir jauks laiks, «odi nekož» un nogurušāki svinētāji var gulšņāt zālienos. Ar ko gan «mūsu valdniece, karaliene Latvija caur mūžiem» (kā ir vārsmots, manuprāt, jāatzīstas, pārāk pompozā Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera dziesmā) šajā ziņā lai būtu sliktāka, piemēram, par astoņus gadus jaunāko Elizabeti II? Un kad gan vēl mums ir jaukāks un draiskāks laiks nekā pēcjāņos?
Dziesmu svētki beidzot piešķīla mums visiem to dzirksteli, ko tik ļoti gaidījām, cerējām un pat klusām baiļojāmies varbūt pat īsti nepiedzīvot — savas valsts diženi apaļās jubilejas sajūsmu, salda prieka reibumu. Atkal visa Latvija ir dimdēdama izgājusi cauri sirmajai Rīgai, pasaules pilsētai — krāšņa, mutīga un deju solī droša, rakstainās villainēs un apžmiegtos ņieburos tērpusies, pušķotās zīžu jostās sajozusies un no vienas vietas sudrabā rotājusies. Tā piedzied un piedejo ielas, laukumus, koncertzāles un estrādes.