Izrādās, par šo tēmu aizdomājies ne tikai Miķelis, bet vēl vismaz viens sociāli aktīvs valmierietis JĀNIS, kura pārdomas garākā citātā šeit lai top zināmas arī Valmierieša lasītājam, kurš gan domā, gan gatavs kaut ko radīt – vismaz idejas līmenī – savai pilsētai.
«Tā kā Zviedrijā būts ne reizi vien, jāpiekrīt, ka karogi mastos noteikti pievelk skatienu vairāk un plīvo brašāk, nekā tie slīpos kātos, vēja un lietus sapiņķerētie. Bet, ja nevar, kā grib, tad jāgrib, kā var. Un bez liekiem tēriņiem jāiztiek ar to, kas Valmierā jau ir mastos: mūsu pašu zviedru vecpilsētā pie pilsētas domes un ūdenstornī, brīvākos vējos pie Vidzemes olimpiskā centra un Valmieras stikla šķiedras, pie dažas izglītības iestādes un arī kādām turīgākām privātmājām.
Diemžēl nacionālo krāsu tomēr pietrūkst pašā Valmieras centrā ar visdzīvāko rosību ikdienā un valmieriešu kuplāko pulcēšanos svētku reizēs, tur droši vien arī visvairāk mūsu pilsētas viesu apgrozās. Pastāvīga karoga te nav, bet svētku un atceres reizēs vien daži redzami pieticīgā (sētniekiem pieejamā) augstumā pie apkārtējiem lielajiem namiem kautri izvēlētās vietās — kopainā pat nepamanāmi. Tāpēc paliek doma, ka nosacītais laukums arī turpmāk būs lielākās pulcēšanās vieta un ka plānotā Valmieras Kultūras centra paaugstināšana būtu tā reize, kur tādiem īpašiem gadījumiem paredzētu arī mastu uz tā. Un lai mazāk izdevumu un karogs nenovalkātos, pacelt to varētu vien tad, kad ir tā vajadzība.
ZAĻUMS NOSLĀPĒ. Raugoties no Valmieras Kultūras centra ieejas puses, milzīgais greipfrūts tik ļoti acīs nekož, taču, iespējams, citas domas ir tiem, kuri uz Valletu nāk pa Rīgas ielas trotuāru. Taču karstā vasaras dienā sulīgs auglis – kāpēc gan ne? Foto no paša svaigākā Miķeļa arhīva