
Saprotu, ka gluži bez apaviem uz purvu vai mežu doties tik un tā uzdrošināsies vien retais, jo var uz asumiem pēdas saskrāpēt. Taču šādā karstumā kājas gumijas zābakos arī nav jāsutina. Pietiek uzvilkt vilnas zeķes (bailīgākie var vilkt divas) un pavecas sporta botas, lai vieglām kājām visur joņotu. Kājas saslapināt tādā siltumā nav liela bēda un, ja nu tomēr kādai no karstuma neaizbēgušai čūskai gadīsies uzkāpt, cauri botām un vilnas zeķēm tā iekost nespēs.
Zalktis vai odze?
Purvā gājēji gan parasti ir gatavi (vismaz tā tam vajadzētu būt) satikties ne tikai ar dzērvi, vāveri, bet arī ar kādu čūsku. Bieži vien mitrākās vietās tie ir reāli nekaitīgie zalkši, kurus klasiski var atšķirt pēc dzeltenām austiņām. Pieņemts uzskatīt, ka indīgajai odzei uz muguras ir zigzaga līnija. Bet šīs čūskas reizēm ir tik melnas vai pelēcīgas, ka šī līnija pār muguru var arī nebūt labi redzama. Zalkši parasti ir garāki un slaidāki, odzes — strupākas. Diemžēl reti kurš čūsku uzmanīgi nopēta. Ierauga, iekliedzas un bēg. Savukārt bēg arī čūska, jo nav odzes dabā kaut kam lielam virsū mesties, kur nu vēl pakaļ skriet…
BEZBAILĪGAIS. Ezis ar nomedītu odzi.