«Mēs esam tik dažādi. Ja tā nebūtu, dzīvot kļūtu mazāk interesanti,» sacīja deinstitucionalizācijas projekta (DI) «Vidzeme iekļauj» vadītāja INA MIĶELSONE, un sarunā ar «Liesmu» viņa pateica vairākas spēcīgas domas, kuras vērts iepazīt.
Kas pašlaik notiek vērienīgajā projektā?
Vidzemes DI plāns ir apstiprināts, un pašvaldības ir saņēmušas uzaicinājumus iesniegt projektu iesniegumus savas infrastruktūras attīstībai. Vidzemē 16 pašvaldībās tiks veidota infrastruktūra: dienas aprūpes centri pieaugušām personām ar garīga rakstura traucējumiem, arī grupu dzīvokļi, specializētas darbnīcas, arī sociālās rehabilitācijas centri bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Tāpat varēs atbalstīt bērnus, kas pašlaik dzīvo bērnunamos, attīstot ģimeniskai videi pietuvinātus pakalpojumus, veidojot jauniešu mājas.
Ir pieejams ES finansējums pārmaiņām un attīstībai. Kā mainās pašvaldību redzējums, jo bija brīdis, kad vairākas no tām DI uzskatīja par tukšu salmu kulšanu.
Ir pašvaldības, kas ļoti labi zina darāmo, vajadzīgo. Ir dota iespēja uzcelt, piemēram, grupu dzīvokļus un zināt, kādus pakalpojumus vajadzēs cilvēkiem, kas tajos dzīvos. Piemēram, Smiltenes, Priekuļu novadā ļoti labi apzinās šo iespēju. Arī Valmiera zina, bet kā lielākai pilsētai atšķiras izpratne par vajadzīgo. Jāatzīst, ka ir arī pašvaldības, kurās joprojām domā: ir finansējums, tad to izmantosim. Vēlos uzsvērt, ka DI plāns ir uzzīmēts, balstoties uz cilvēku vajadzībām, neviens no infrastruktūras risinājumiem nav no gaisa parauts. Jau pašlaik zinām, ka vietās, kur pakalpojumi tiks organizēti, būs klienti, kam tie nepieciešami, kas tos saņems.
Vai pilsētu, novadu iedzīvotājiem sociālo pakalpojumu trūkst?
Ja runāju par «Vidzeme iekļauj» mērķgrupām, īpaši domājot par pieaugušajiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, arī pieejamo atbalstu ģimenēm, kuras rūpējas par bērniem ar garīgiem un funkcionāliem traucējumiem, tad jāsaka, ka Vidzemē sociālie pakalpojumi ir vāji attīstīti. Mums nav spēcīgu nevalstisko organizāciju, kas darbojas šajā jomā. Vērtējot citu reģionu pieredzi, vislabākos pakalpojumus attīsta tieši stiprs nevalstiskais sektors. Savukārt valstī un pašvaldībās ir iegājies viedoklis, ka sociālā joma ir un paliek tērējoša. Jo rēķināts tiek pēc tā, cik naudas budžetā ienāk, cik iziet, nepadomājot, ka, sniedzot pietiekamu atbalstu un pakalpojumu klāstu ģimenēm, vecāki var atgriezties darbā, maksāt nodokļus, pelnīt, dzīvot līdzsvarotu dzīvi.
ESAM IZZINĀJUŠI, kādi pakalpojumi, resursi, speciālisti vajadzīgi, lai cilvēki saņemtu reālu atbalstu Vidzemē. Domāju, ka tā ir vērtīga rokasgrāmata ministrijām, plānojot darāmo izglītības, labklājības un veselības nozarē, — tā Ina Miķelsone, kura vada Vidzemes plānošanas reģiona projektu «Vidzeme iekļauj». Jāņa Līgata foto