Jauniete atzīst, ka vasara paiet ļoti strauji — ja viņa nestrādā vai nešuj, tad ir stallī pie zirgiem. Tāpat liels darbs šobrīd viņai jāiegulda, lai realizētu programmas «ZĪLE» ideju, tiek meklēts atbilstošākais audums, kura īpašības ir vispiemērotākās ekoloģiskajiem peldkostīmiem.
RTU biežāk asociējas ar tehniskām lietām un programmām.
Mana programma nav pavisam tehniska, tādas ir atsevišķas lietas, ir arī ļoti daudz radoša darba. Mēs studējam ne tikai apģērba dizainu, kā to zīmēt, bet universitātē māca arī grāmatvedību, kā veidot savu biznesu, iemāca dažādas audumu īpašības, kā audumus apstrādāt, tā nav tikai šūšana vai tikai dizaina puse.
Tu pēc būtības esi radoša persona?
Jā, vienpadsmit gadus mācījos Mākslas skolā un pabeidzu tās mazo skoliņu, kas ir līdz 8. klasei, neturpināju, bet pārgāju uz Valmieras Pārgaujas ģimnāziju. Gribēju pabeigt vidusskolu kā normāls bērns (smejas). Pēc vidusskolas es ļoti vēlējos iestāties Mākslas akadēmijā, tomēr esmu laimīga, ka to neizdarīju, jo būtu tik daudz ko zaudējusi. Es noteikti nepārzinātu materiāla īpašības, pati nekad mūžā nebūtu krāsojusi un apstrādājusi audumu no nulles līdz gatavam materiālam. Tāpat es domāju, ka šūšana nebūtu tik daudz un tik ļoti tehniski precīzi mācīta. Nav tā, ka mēs smuki sašujam un ir apģērbs, vari iet, RTU ļoti skatās, kā esam apstrādājuši visas vīles, un tas viss notiek diezgan stingri.
Kā tu nonāci līdz šūšanai?
Es jau bērnudārzā zināju, ka es gribu būt apģērba dizainere. Tas bija mans sapnis. Šūt es iepriekš mācēju, varbūt ne tik pareizi — kā uzskatīju par pareizu, tā šuvu. Man ļoti patīk, varbūt ne tik ļoti tā šūšana, cik radīt apģērbu. Man patīk, ka no nekā iznāk kaut kas, ka citam ir prieks par to, ko esmu radījusi, un ka to novērtē.
ELĒNAS DMITRIJEVAS sapnis jau no bērnudārza laika bija kļūt par apģērbu dizaineri. Foto no personiskā arhīva