Lūk, Santa stāsta, ka bitenieki labā laikā cenšas strādāt dravā līdz pēdējai iespējai, bet tad pamana, ka ar lielu steigu stropā atgriežas bites («skats tāds, it kā milzīga bišu armija ieņem kādu bišu cietoksni»). Tad nu jātaisās zem jumta, jo ir zināms, ka būs lietus. Bites to nekļūdīgi pasaka priekšā. Sapratne par draudošajām briesmām gan esot ne vien bitēm, bet visam dabā esošajam dzīvajam. Katrs turklāt apzinās draudošo briesmu pakāpi. Nav jau arī nekas briesmīgs, ja bite lietū salīst, jo viņai hitīna apvalks ir ļoti ciets. Savvaļas bites, kuras ir izvēlējušās vasaru pavadīt krūmājā, kur nosedz ligzdu ar lapām, no stipra lietus un vēja savelkas kamolā kā ziemošanas laikā. Kad spārni izžūst, bite atkal spēj lidot.
Vai dabā vēl ir to bišu pēcteces, kuru dēļ mūsu senči mežos meklēja medus kokus?
— Būtībā jau ir tās pašas. Taču šīs, ar kurām biškopji strādā tagad, ir labsirdīgākas, varētu pat teikt, arī civilizētas, jo ir kaut kā uzlabojušās ar pētnieku darbošanos, kas ir rūpējušies, lai bite labāk pārziemotu, vairāk nestu medu. Tas viss biznesa interesēs. Pirms 100 gadiem Latvijā ar bitēm biznesu netaisīja. Medus bija saldums, ko ļaudis iemanījās ievākt. Tad katrā lauku sētā bija vien pa dažām saimēm pašpatēriņam. Visiem pietika. Tad arī bitēm atpakaļ cukursīrupu nedeva. Bites, domājams, bija arī stiprākas, jo bez piebarošanas izdzīvoja. Cilvēki jau arī ir izturības ziņā kļuvuši daudz vājāki nekā senāk. Stiprības pakāpe cilvēkiem, kuriem gadi iet pāri 70 un vairāk, ir daudz lielāka nekā tiem, kam šobrīd vien ap 50. Šo stiprību iedeva tie skarbie apstākļi un iztikšana, kāda bija pēckara gados. Ar bitēm gluži tāpat. Tās izdzīvoja ar dabīgo medu, un tad nebija stropos ne caurejas, ne daudzu citu kaišu. Tagad stropos atstājot ziemai vien dabīgo medu, saimes izdzīvošana ir varbūt, ja būs mērena ziema.
BIŠKOPEI ARĪ KATRS ZIEDS JĀPAZĪST. Santas Biļinskas veidotajā ziedu pušķī šoreiz kā galvenā dižojas bitēm diezgan tīkamā ežpuķe. Ārijas Romanovskas foto