Pirmkārt, es atklāju, ka tā ir viena no retajām vietām Latvijā, kur dzimstība ir pozitīva. Tātad cilvēkiem šeit patīk dzīvot drusku vairāk nekā citās pilsētās. Vēl atklāju, ka šeit ir cilvēku plūsma — tātad šeit var kaut ko iesākt! Vēl var just, ka Valmierā nav tādas pamestas vietas, visur pilsētā tu kādu satiec, bet, kad tu atnāc uz bibliotēku, tad satiek tevi. Visur, kur mēs Valmierā gājām, bija rosība! Krācēs bija airētāji, uz Sajūtu takas bija jaunieši, tur, kur Adelīna Putniņš (Valmieras puikās) lidoja, mēs filmējām, kā es Martu ceļu pāri Gaujai, un tur atkal bija jaunieši, kas teica, ka esot Valmieras puikas lasījuši.
Tas ir tā labi, jo pirmā sajūta Valmierā ir, ka pilsēta ir saimnieciski aktīva, redz, Valmieras stikla šķiedra un vēl citi lielie uzņēmumi ir saglābti. Te nevienam nečakarē prātu, kā, piemēram,… neteiksim skaļi, kurās pilsētās. Tagad, stāvot pie Valmieras puiku pieminekļa, man radās pārdomas par to, kā varbūt pietrūkst Valmierai un par ko vajadzētu domāt.