«Meklējām zemes pleķi Pierīgā, gribējām, lai pēc darba birojos ir zaļa zāle, kur kāju nolikt, bet pie Rīgas arī pirms gadiem zemes hektārs bez komunikācijām maksāja vismaz 20 tūkstošus. Te, ja paskatījāmies, mums jau bija savi pieci hektāri, tos kādreiz mammīte par pajām bija nopirkusi, jo arī vēlējās dzīvi laukos, un mēs padomājām — kāpēc ne?» stāstīja Sandra Zondaka, kuru «Liesma» satika «Dižozolu» zemeņu laukā. Pirms nepilnas stundas Sandra bija atgriezusies no Kilingi-Nemmes tirgus, kur neilgā laika sprīdī ziemeļu kaimiņi naski izpērk garšīgās un tīrā, veselīgā vidē augušās un sārtojušās ogas.
«Jau pusotru mēnesi tā — viss ap zemenēm. Jālaista, jāravē, jālasa ogas, jātirgo. Tā pa 16 stundām diennaktī strādāju, bet viss kārtībā. Vīram ir darbs Rūjienā, bet par saimniekošanu šajā zemes gabalā mēs izlēmām: trijos lauksaimniecībā izmantojamos hektāros graudkopība nesanāks. Tātad kas? Ogas. Ir mums zemenes, avenes, ķiploki,» stāstīja Sandra, kurai uzņēmības audzēt, vākt un plānot, kur izaudzēto veiksmīgāk realizēt, netrūkst.
Lieki teikt, ka zemeņu laiks jau beidzies vai iet uz beigām, bet Sandra smej, ka «ģimene prot izmantot Latvijas ziemeļu pusi» un pirkusi tieši tik dažādus, augstvērtīgus stādus, lai zemeņu sezona iestiepjas garumā. Sandras zemeņu tuneļi vēl pilni ar ogām, un saimniece lēš, ka realizēšanai veselīgo ogu pietiks vēl pāris nedēļām. Saimniecībā, protams, klāt arī aveņu laiks.
«Kur parasti ir galvenā problēma? Cilvēkam ir grūti izkāpt no savas komforta zonas. Ja tev ir darbs birojā, projekti, tu jau zini, ka katru mēnesi būs naudas summiņa, kas iekritīs tavā kontā. Šeit tā nav, tāpēc visu mainīt ir grūti, bet tāda bija mūsu izvēle,» uzsvēra Sandra, piebilstot, ka visa pievienotā vērtība ir dabas tuvums, neatkarība un tas, ka ir vairāk laika, kuru veltīt četrgadīgajai Laurai.
OGAS JĀLASA katru dienu un katru dienu jārealizē, — saka Sandra Zondaka. «Dižozolos» zemenes aug gan uz klaja lauka, gan sadēstītas jaunajos tuneļos un nākampavasar sāks gatavoties zem plēves, tā vēl vairāk pastiepjot ražas sezonu garumā. Jāņa Līgata foto