
Par ainavu dārza būtību
Kad kādu rītu, sēžot muižas kungu verandā un dzerot aromātisko āboliņa ziedu tēju, esam izpriecājušies par skaistajiem dabas skatiem visapkārt, Ievai vaicājam, kā tomēr ir izdevies saglabāt un nesabojāt ainavu, kas liekas nudien kā no seno meistaru gleznām izkāpusi. Ieva Zemīte atceras: «Kad pēc Mākslas akadēmijas pabeigšanas trīs jaunības maksimālisma pilni puiši no Rīgas ieradās Oleru muižā un vienā no tās ēkām ierīkoja savu galdniecības darbnīcu, viņi, vēloties sakoptu dzīves vidi, senajā parkā daudzviet bija izcirtuši varenos krūmus un aizaugumus. Tikai 2004. gadā, tā nopietnāk papētot Eiropas un Latvijas ainavu parku un dārzu veidošanas tradīcijas, sapratām, ka Oleros pirmajās talkās diemžēl daudz kas no senā pašu rokām ir sabojāts, tādēļ nolēmām, ka pamazām vien meklēsim senajam muižas dārzam piederīgus augus un stādīsim atpakaļ, liekot tos muižas dārzam atbilstošās formās. Vēsture liecina, ka pēc 17. gadsimtam raksturīgajiem regulārajiem dārziem 18. gadsimtā modē nāca ainavu dārzi. Ar tiem cilvēki vēlējās atgriezties pie dabas, radot harmonisku paradīzi zemes virsū, gribot kopēt Dieva veikumu labāk, nekā pats Radītājs to formās darījis. Ambiciozi! Tādēļ ainavu dārzā visam ir jābūt gleznieciski, nedaudz noslēpumaini, lai, paskatoties visapkārt, liktos, ka tā tas jau sen te ir bijis. Šā mērķa dēļ ainavas kopskatā nekas lieks nedrīkst lēkt laukā, lai nepamet sajūta, ka šie vai tie krūmi tur paši ieauguši un augu grupas izveidojuši.
JAPĀŅU DĀRZĀ. Ieva Zemīte (no labās) ar bērniem Jēkabu, Rūtu un pastarīti Martu. Ieva ir gandarīta, ka bērni ar lielu atbildību uzņēmušies līdzdalību it visā Oleru muižā un dārzā notiekošajā. Ārijas Romanovskas foto