CILVĒKI kaut kā ļoti vieglprātīgi ir pieņēmuši: ja dzīve ir slikta, kāds pie tā ir vainīgs. Kāds cits, bet es pats noteikti ne,» tā sarunā Valmieras novada fonda vadītājs Ansis Bērziņš. Ārijas Romanovskas foto
Nesen tev bija iespēja piedalīties konferencē, ko rīkoja Latvijas vēstniecība Lielbritānijā, aicinot kopā diasporas organizācijas.
Konferencē tika pārspriestas dažādas tēmas, bet visvairāk par tautiešu remigrāciju – kā atgriešanās iespēju Latvijā, kā saiknes uzturēšanu ar dzimteni. Man šajā konferencē bija iespēja pārstāvēt Valmieru tādā izpratnē, ka pilsētas pašvaldība bija devusi mandātu un ar tautiešiem varēju runāt par mūsu pilsētu, tās attīstību un dažādām iespējām. Konferencē biju vienīgais dalībnieks no Latvijas, kas pārstāvēja nevalstisko sektoru. Zinot, ka diasporā dzīvojošie cilvēki vēlas investēt Latvijas tautsaimniecībā, kas primāri notiek uzņēmējdarbībā, arī zinātnē, sarunās vēlējos uzsvērt arī neformālās sadarbības modeli. Saites ar dzimteni varam uzturēt ne tikai caur valsts iestādēm, valsts programmām, jo ir iespēja iesaistīties arī sabiedriskos procesos, to atbalstīšanā, būt klātesošam vietējās kopienas izaugsmē, domājot par valsti, pilsētu vai novadu. Kam, esot tur pats, ļoti noticēju – jā, atgriežoties mājās, tev ir finansiālas vajadzības, tu meklē darba iespējas, atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai, bet dažkārt jāsajūt, kas ir ne mazāk svarīgi, kā tu iedzīvosies kopienā un vidē. Ja neesi no tiem, kas uzreiz iepazīstas ar kaimiņiem, bērnu klasesbiedru vecākiem… Es runāju par to, ka laba var būt dalība kādā no nevalstiskajām organizācijām, brīvprātīgais darbs, ziedošana, kas ļauj tev ienākt jaunos cilvēku lokos.
Vecajā Eiropā brīvprātība un ziedošana esot goda un cieņas jautājums, arī sabiedriskās dzīves tradīcija.
Lielbritānijā noteikti ir šāda atmosfēra. Man bija klusa cerība, ka tautieši tur uzsūc šo enerģiju, bet varēja saprast, ka vairums tomēr ne. Lielbritānijā dzīvo daudz Latvijas valsts piederīgo, un tur netrūkst arī vidzemnieku, bet, aprunājoties ar cilvēkiem, kas ir prom no mūsu valsts pat vairāk nekā desmit gadus, radās sajūta, ka viņi tomēr ļoti netiecas pēc sabiedriskās dzīves. Liela daļa tautiešu arī nemeklē saikni ar latviešu sabiedriskajām organizācijām. Latviešu skoliņu, draudžu pārstāvji sarunās atzina, ka kopienai ir diezgan grūti savu balsi celt, jo liela ļaužu masa ir neaizsniedzama. Viņi ir pasīvi, viņus neinteresē līdzi darbošanās. Zināmā mērā man tā bija vilšanās.