Dzīvi dzīvojot, sāp sirds, jo apzinies, cik daudzām valsts sistēmām ir pretim jāno-stāv, cik daudzas jomas it kā jāapgūst un jāizzina, lai tu vari situāciju pieņemt un darīt visu to, kas tavam bērnam un daudziem citiem dzīvi reiz padarīs labāku.
Latvijā sociālās kampaņas daudzkārt bijušas ar vārgu atbalsi. Proti, reklāmas rullīši griežas, plakāti sabiedriskajās vietās pavīd, tad laiks paiet, viss turpinās, un aktuālā tēma no sabiedrības modrā skatu punkta gaist.
Jāpriecājas, ka pāris lietas līdzcilvēkiem, bērnu vecākiem, nevalstiskajām organizācijām, šķiet, valstī ir izdevies paliekoši mainīt. Tas bijis ģimeņu un tās pārstāvošo biedrību spēks – daudzkārt klauvēt pie ierēdniecības un ministriju durvīm, sakot, ka Latvija jau gadu desmitus alkst pēc pārmaiņām. Viena un nozīmīga lieta ir bērnunamu sistēmas stumšana nebūtībā. Ja paš-laik SOS bērnu ciematu asociācijā, audžuģimeņu atbalsta centros, bāriņtiesās dzird viedokli: mums darba ir daudz, jo ģimenēm ir interese par atbalsta sniegšanu bērnunamu bērniem, tad var tikai berzēt rokas, cik tas ir labi, ka sociālas kampaņas, ziedojumu akcija «Dod pieci», programma «Plecs» un virkne dzīvesstāstu sakrituši ar to laiku, kad Latvijā jārealizē deinstitucionalizācijas plāns, ka valsts beidzot atļāvusies arī finansiāli būt līdzdalīga ārpusģimenes aprūpes sistēmas jau pavisam citādā nodrošināšanā.