Ak, šausmas, kur gan sabiedrībai un tās sargsuņiem acis bijušas, kā gan tas ir ticis pieļauts! Veselu divdesmit vienu gadu Arnis Cimdars (1962) jau vada Centrālo vēlēšanu komisiju, iesakņojoties tajā arvien dziļāk un dziļāk, kļūstot medijiem un tautai par katru vēlēšanu «seju». Vēl vairāk – viņš ir braukājis apkārt pa pasauli, Latvijas labo pieredzi citiem klāstīdams, pat iemanījies kļūt par Eiropas valstu vēlēšanu administratoru asociācijas prezidentu (2005 – 2007)! Jutannai Potapovstrīķei TV kamerās pilnīgi vaigi tvīkst un balss trīc par tādām šausmām un atpakaļrāpulību, par tādu vecā režīma tikumu izpausmi…
Labi vien ir, ka Imants Lancmanis laikus nodeva Rundāles pilsmuzeja grožus citās rokās. Citādi varbūt arī viņš tiktu ar publisku kaunināšanu patriekts no tā direktora amata (kurā bija «aizsēdējies» jau no pašiem stagnācijas laikiem, no 1976. gada, bet pirms tam četrus gadus viņš bija muzeja vadītāja vietnieks) – bez jebkādiem valstiskas pateicības vārdiem par cēlam sapnim veltīto mūžu. Protams, uzreiz atrastos kāds partijnieks, ko iesēdināt sakoptajā vietā.