Šo otrdien pie Saeimas tika rīkots «kaķa lāstu» – kas, kā zinām, debesīs nekāpj – protesta pasākums, kur viena no galvenajām pretenzijām topošajai valdībai bija tāda, ka to veido cilvēki, kuri vispār kaut kādas savas tiesības uz valsts varu nav pierādījuši vēlēšanās. Pat Ministru prezidents, jo ir praktiski pagājuši jau četri gadi, kad Krišjānis Kariņš ieguva savu ceļazīmi uz Briseli/Strasbūru. Turklāt pat Latvijai un citām mazām valstīm Eiroparlaments nereti ir vieta, kur ar labas maizes kārdinājumu nolīferēt tos politiķus, kuri pašu mājās nav izrādījušies piemēroti…
Pavisam principiāla lieta tiek pavisam atklāti padarīta par kājslauķi – jo partijām, redziet, tā ir ērtāk, bet tautas viedoklis tagad ir vairāk nekā mazsvarīgs. Līdz nākamajām vēlēšanām taču ir tik tālu… Vēl vairāk – citās partijās tas vēl varbūt nav tieši pamanāms, bet Nacionālās apvienības tagadējais zemkopības ministrs Kaspars Gerhards jau kurās Saeimas vēlēšanās nepiedalās pavisam konsekventi. Arī pats, vēl kā VARAM šefs, man savu nevēlmi apliecināja pavisam tieši, kad prasīju viņam – kāpēc izvairās pildīt «lokomotīves» pienākumus?
Politiķa pašpārliecībā jautās viņa veiksmīgajā ierēdņa karjerā iekrāta dzelžainā pārliecība, dižmanīgs ieradums raudzīties uz tautu no kabineta un dienesta «karietes» logiem. Arī kaut kas no, atvainojos, slaveni rupjā teiciena «ņe carskoje eto ģelo/ne jau caram līdz tādām lietām nolaisties» – braukāt pa pagastiem un pielabināties kaut kādiem penšiem… Tikai tagad gribas pavaicāt: cik zaudētus mandātus NA izmaksāja šāda – partijas pieciesta un pat padevīgi akceptēta – lielmanība? Turklāt mūsu zemnieki paši ir diezgan lieli dižmaņi un sagribēs šādam Rīgas kundziņam «aplauzt radziņus»…
Virsrakstā piesauktajā Lielbritānijā, «parlamentārisma mātē», nekas tāds nebūtu pat iedomājams – vēl vairāk, karalistes premjerministre/-s un valdības locekļi turpina būt parlamenta deputāti, kuri regulāri uzklausa un apčubina sava vēlēšanu iecirkņa vēlētājus.
Man pat ļoti gribētos cerēt, ka šāda destruktīva «mode» – kad kandidēšana uz Saeimu tiek uzskatīta gluži vai par politisku melnstrādniecību – latvju politiskajā kultūrā ieviesīsies arvien plašāk. Lai izkurtējušās partijas un visi fiksie politprojekti, vairojot sevī patmīlu, stulbumu un augstprātību, paši sevi iznīcina. Lai kļūst par mēslojumu, kurā, iespējams, varēs sazelt jau kaut kas jēdzīgāks.