Diemžēl vēl joprojām Latvijā ir daudz valsts neatkarības nīdēju. Tie, dažādās maskās, arī ģērbušies meln-baltsvītrainos tērpos (kas būtībā pazemo koncentrācijas nometnēs nobendētos), bruņojušies skaļruņiem, bungām un trenētām rīklēm, katru gadu raujas pie Brīvības pieminekļa un ārdās, saucot latviešus par fašistiem un visādi citādi mūs pazemojot. Vēl bēdīgāk – savu nevarību maskējot, varas gļēvuļi Latvijas Brīvības simbolu apjož ar dzelzs žogu. Policijai reiz tika dota pavēle pat sirmām māmuļām neļaut piestiprināt ziedu pušķīti kaut pie žoga režģiem. Tā bija! Vara (premjere Straujuma) no ministra amata padzina Eināru Cilinski tikai par to, ka viņš solījās nolikt ziedus pie pieminekļa.
Šogad, Leģionāru dienai tuvojoties, uzzinām par jaunu pļauku latvieša sejā. Tiesa nolēmusi vienam no nekrietnākajiem leģionāru un latviešu apgānītājiem Giļmanam no valsts kases izmaksāt 600 eiro par to, ka viņš esot nelikumīgi aizturēts 16. martā pie Brīvības pieminekļa. Ja pat tiesa atzīst, ka latviešu nozākātāji ir nevis sodāmi, bet apbalvojami, tad nu gan ar mūsu tiesnešu sapratni kaut kas nav kārtībā. Tādēļ arī nekauņas trako. Un trakos ilgi, nepārtraukti. Līdz latvietis pavisam padosies.
16. martam tuvojoties, arī šī parlamenta partiju un deputātu prātos valda apjukums. O-o, nē! Kāds tur apjukums! Bailes. Partiju vadoņi jau dod mājienus savējiem, ka iet pie Brīvības pieminekļa nevajagot. Lai tautas acīs neizskatītos absolūti gļēvuļi, tie braukšot uz Lestenes memoriālu. Nē, bailuļi, tā slēpjoties, izdabājot Latvijas valsts noliedzējiem, tās grāvējiem, tautas cieņu neiegūsit. Un tad loģisks ir jautājums – no kā jūs īsti baidāties? Vai no Latvijas nīdējiem – koreniem, lindermaņiem, ždanokām, zurofiem, mamikiniem? Vai nav par maz vārdos pieteikt karu tikai korumpantiem, bet tikt galā ar mazdūšību, gļēvumu par taisnu lietu – par patiesi neatkarīgu Latviju, par latviešiem kā nāciju, tur dūšas nav.
Dzirdēts, ka Nacionālā apvienība 16. martu kalendārā grib ienest zem cita nosaukuma. Žēl! Piedāvājiet jaunās Saeimas deputātiem Leģionāru dienu atjaunot kalendārā, kā reiz bija. Lai redzam, ko īsti esam parlamentā ievēlējuši. Deputātiem vispirms un arī mums visiem der atcerēties īsto patiesību par leģionāriem. Pavisam īsi iepazīstināšu ar kādu fragmentu, ko 1999. gadā radio pārraidē par leģionāriem vēstīja žurnālists Atis Skalbergs. Citēju: «Šie karavīri bija mūsu tautas zieds, mūsu tautas zelts, mūsu tautas tā paaudze, kuri bija dzimuši un auguši brīvajā Latvijas valstī. Viņi bija mūsu brīvās Latvija pirmā paaudze, kuri savās organizācijās, skautos, mazpulkos, jaunsargos un savās skolās bija iemācījušies godāt un cienīt savu tautu un mīlēt savu zemi kā savas tautas Dzimteni. Viņi pazina savu ienaidnieku no 40. un 41. – Baigā gada pieredzes. Bija taču 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kad 662 preču vagonos no Latvijas izveda 17000 cilvēku. Bija paredzēts izvest vēl 62000 cilvēku. 1940. – 1941. gadā nošāva 1488 un arestēja 6182. Pirmajā padomju varas gadā, raksta profesors Henrihs Strods, Latvija zaudēja 35828 cilvēkus. Bez minētajiem skaitļiem vēl rakstīts – esmu runājis ar latviešu vīriem, kuri stāstīja, ka 1941. gada jūnijā, tūlīt pēc krievu okupantu atkāpšanās, kad tos nomainīja vācu okupanti, Rīgas cietuma pagalmā iedzīvotāju apskatei bija izlikti sakropļoti līķi. To pirms atkāpšanās pastrādājuši čekisti. Dažiem upuriem bija nogrieztas ausis, mēle, dzimumorgāni, sievietēm krūtis. Un viņi – latviešu puiši spēka gados – nolēmuši atriebt savu tautiešu nāvi. Kā radās izdevība ņemt ieroci rokās, viņi to darījuši. Un karojuši no sirds.
Tagad, 1999. gada martā, es jautāju tiem, kas nosoda latviešu leģionārus – ko vajadzēja darīt latviešu jaunekļiem un vīriem, kas savām acīm redzēja komunistu zvērības… Nobīties, raudāt, aizmirst, piedot? Vai atriebt? Nu nekāda komunistu propaganda nekad nevienu nepārliecinās, ka latviešu puiši, ejot šo atriebes ceļu, būtu cīnījušies par hitlerisma idejām, par fašismu.»
Pieminot leģionārus un viņu cīņas, der atcerēties nupat pieminētos baisos faktus, tad viss nostāsies savās vietās.