Ažiotāžā ap «superkandidātu», šķiet, sen jau pilnībā aizmirsušās iepriekšējās vēlēšanas, kad sabiedrībai tika uzrādīti vairāki cienījami amata tīkotāji. Tagad Latvijas partijām, kuras necer profitēt no Levita personas izcilības, ir jāpaveic valstiski ļoti svarīgs darbs. Sabiedrības pašapziņas spēcināšanas, mūsu demokrātijas izaugsmes un paša valsts galvas amata prestiža vārdā tām ir, asins pa degunu, jāliek pretim pietiekami spēcīgs oponents.
Ņemot vērā žēlīgo situāciju opozīcijā, tādu varētu sagaidīt tikai no citu partiju ārēji nicinātās Saskaņas. Ušakoviešiem jau bija pieteikts tiešām spēcīgs kandidāts, taču tikai «uz vienu dienu»: derdzīga naida vilnis ātri salauza it kā apņēmīgo baptistu bīskapu Pēteri Sproģi. Viņš šķiet vispār pazudis no apvāršņa. Jācer, ka cilvēks stiprinās garā un audzē biezāku ādu. Taču pēc viņa kā «kangara» publiskās eksekūcijas ir loģiski vaicāt: kāpēc «krieviem» vajadzētu altruistiski rūpēties, lai «latviešiem» izdodas cienīgas Valsts prezidenta raudzības?