
Viss, kas peld jūrā
Par to, kā jau gadu desmitiem pats kūpina jūrā ķertās zivis – reņģes, butes, jūras bullīšus un rotanus, – stāsta zvejnieku dinastijas pārstāvis Roberts Grosbahs no Kaltenes:
«Butes pirms kūpināšanas izķidā, nogriež galvu, rotaniem un jūras bullīšiem izņem iekšas, bet reņģes, tām obligāti jābūt svaigām, kūpina ar visām. Zivis nomazgā ar aukstu ūdeni. Jūras bullīši pirms kūpināšanas obligāti jāiesāla, bet butes un reņģes – ne. Tām sāli uzkaisu siltām, kad izņemu no kuriņa (tā Kaltenē dēvē kūpinātavu – G.V.). Ja šīs zivis sāla pirms kūpināšanas, nesanāk garšīgas. Virbiņus ar mazākām zivīm kūpinātavā liek stūrīšos, ar lielākām – tuvāk ugunij. Kūpināšanai vispiemērotākā ir alkšņu malka, var izmantot arī apsi, bet nevajadzētu egli un priedi, jo ir sveķainas. Kūpinājumi sanāk garšīgi, ja izmanto priežu čiekurus.
Vispirms zivis aptuveni stundu apžāvē 40 – 50 grādu temperatūrā, tikai tad kuriņam uzliek vāku. Ņem sausu malku, bet drīz vien piemet zaļākas pagales. Virsū vēl uzber mitras skaidas, lai zivis iegūtu dūmu aromātu un skaistāku krāsu. Kad ir uzlikts vāks un aizvērtas durvis, temperatūra uzkāpj līdz simtam. Ja, pieliekot roku kuriņa metāla vākam, ir tik karsts, ka plaukstu instinktīvi gribas atraut, tas nozīmē, ka uz mirkli jāatver durvis, lai kūpinātavā samazinātos temperatūra.
TEPAT LATVIJĀ. Šīs apetītlīgās, pašu dīķī makšķerētās karpas kūpinātas, pa taisno jeb zivju režģim apakšā (nevis kurtuvē pāris metrus no stacionāri būvētas žāvētavas korpusa) kurinot uguni no alkšņu malkas – sausas un arī zaļas – tepat netālu Pārgaujas novadā. Plus vēl dūmiem klāt alkšņu zariņi ar visām lapām. Krietnā pusstundā šāda lieluma zivis, pirms tam ieberzētas ar sāli un ķiplociņu, ir gatavas. Galvenā problēma – uzpasēt, lai uguns neiemetas žāvētavas koka pārsegā. Atzīšos, ka savā mūžā vismaz pārīti žāvētavas vāku tā esmu nokurinājis…