
Kāpēc izvēlējies kļūt par fizioterapeiti?
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā domāju mācīties par treneri, bet izvēlējos citādi un pabeidzu augstskolu kā fizioterapeite un sporta skolotāja. Tikai studējot sapratu, kas ir fizioterapija. Bet nevarētu teikt, ka es ļoti mērķtiecīgi būtu gājusi uz šo profesiju.
Tad fizioterapija jau bija populāra?
Nebija. Es nezināju, ka cilvēkiem ir tik daudz veselības problēmu. Likās, ka visi jūtas labi, ir laimīgi, sporto ka nevienam nekas nesāp, bet tā gluži nav. Otrajā vai trešajā kursā, praksē, ieraudzīju, ka cilvēkiem ir problēmas.
Cik ilgi jau tu strādā par fizioterapeiti?
Ar maziem pārtraukumiem šobrīd jau ir astotais gads. Fizioterapijas centrā “ALA[K]RIS” strādāju otro gadu. Šogad aprīlī centram būs divi gadi.
Esat gados jauna komanda fizioterapijas centrā?
Lielākā daļa manā komandā ir jauni speciālisti — zinoši, gudri, profesionāli. Regulāri apgūst jaunas zināšanas, iemaņas. Pati braucu uz Rīgu specializēties un mācīties pie ļoti pieredzējušas fizioterapeites, viņa sniedz zināšanas, ko nevar apgūt kursos, tās iegūst ar pieredzi un darbu.
Darba apjoms mums palielinās, bet Valmierā labus kadrus atrast ir grūti. Jaunie speciālisti izmācās Rīgā un paliek tur, reti kad atnāk uz reģionu. Viņi aiziet strādāt ar sporta komandām vai vispār nestrādā savā specialitātē. Bet man šķiet, ka labāk strādāt ar cilvēkiem, kurus tu zini, nevis ka atnāk pilnīgi sveši klienti.
MADARA uzskata, ka fizioterapeita galvenais uzdevums ir mudināt cilvēkus mainīt savus sliktos ieradumus. Jāņa Līgata foto