Kā tuvākajā laikā būs ar finansējumu ceļiem, īpaši jau lauku apvidos?
Kopumā mums pašlaik Latvijā ceļiem pietrūkst 4 miljardi eiro, lai tos savestu tādā kārtībā, kādiem ceļiem būtu jāizskatās. Neviens mums negatavojas šos 4 miljardus piešķirt vai atrast, līdz ar to jāiztiek ar to naudu, kas mums ir. Vienkārši jāsaliek pareizās prioritātes. Galvenie mums ir reģionālie ceļi, ja kaut kur kaut kas deg, tad tie ir pirmie. Nākamā lieta – kur ceļus ir spējīgas paņemt vietējās pašvaldības, tur tos atdodam pašvaldībām. Ne tā, ka visus, bet taisām darījumus – piemēram, ja kāda pašvaldība grib nodot valstij tranzītielu, bet pretī paņemt visus pārējos pašvaldību ceļus, tad mēs labprāt. Vajadzētu tā, lai mēs lielākoties atbildētu par galvenajiem un par lielāko daļu no reģionālajiem ceļiem. Ir arī tādi gabaliņi, kur vietējie ceļi iet uz privātmājām, vai arī tādi gabaliņi, kur kādu vēsturisku apstākļu dēļ starp diviem pašvaldību ceļiem ir gabaliņš valsts ceļa, tur šo gabaliņu vajadzētu atdot pašvaldībai vai arī privātajiem. Brocēnos ir tāds liels investors CEMEX, kurš regulāri sūdzas, ka viņiem ceļš no karjera uz rūpnīcu ir pavisam švaks. Tas ir vietējās nozīmes ceļš, kaut kad toreizējā premjere Straujuma solījusi tur ieguldīt valsts naudu, neviens tur neko nav ieguldījis… Tad nu pēdējais risinājums ir piedāvāt, lai CEMEX ņem to ceļu savā īpašumā un pats uzņēmums lai tad par to arī atbild, un valsts to daļu naudas, kas piešķirama šī vietējā ceļa uzturēšanai, arī gatava katru gadu maksāt. Lūk, šādi visādi darījumi notiek, lai mēs katram ceļam varētu atrast pareizo īpašnieku!
AR IGAUŅIEM KOPĀ BŪTU JAUTRĀK. Pagaidām Valmieras dzelzceļa stacijā, kā tas redzams svētdienas viducī, Pasažieru vilciena samērā žēlīgais dīzeļvilciens uz Vidzemes industriālo galvaspilsētu atvedis vien padsmit pasažierus. Ja te vairākas reizes dienā piestātu kāds pasažieru vilciens no kaimiņvalsts, braucēju pulks noteikti būtu kuplāks plus vēl mūsu valsts ietaupītu kādu nieku līdzekļu pasažieru vilcienu ritošā sastāva atjaunošanai.