Garš koka galds istabas vidū, vāzē pujenes, un gaiss sāk smaržot pēc Jāņiem.
Jānis: Jāņi ir traks laiks.
Anete: Jāņos kādreiz sanāk, ka gribas izgulēties, nevis svinēt.
J.: Alus mucas vajag uz Jāņiem. Kādreiz tikai alum taisījām, bet tagad jau tauta zinošāka kļuvusi, paņem arī šmakovkai. Ielej dzimtenīti, pēc pusgada jau labs viskijs. Tik sezonāla vairs mucu būšana nav.
Vai zelta zivtiņai, to vēlmju sarakstu rakstot, teicāt, ka gribat būt Latvijā zināms mucu meistars?
Nu, bijis jau tā, ka citus darbus arī esmu padarījis, bet ar to apziņu, ka man nebūs neviens priekšnieks, laikam piedzimu. Pats gribu būt sev noteicējs.
Pats kungs un kalps?
Par to kalpu būs precīzāk (smejas). Kad sagrābjas tos darbus tā pavairāk, tad tiešām sanāk, ka nevis pats sev kungs, bet kalps. Un tagad pirms Jāņiem ir tas brīdis. Man gribētos telefona automātiskajā atbildētājā ierunāt: «Mucu vairs nav!», bet, ja gribat kāpnes, tad pēc Jāņiem. Saprotu jau, ka joprojām goda un prestiža lieta, ja vietā, kur kārtīgi Jāņus svin, galdā ceļ to ozolkoka mucu uz steķīša ar spundi un krāniņu, nevis ar tām pudelēm un alus skārdenēm ņemas. Un uzņēmumi par saviem sadarbības partneriem, uzticamajiem klientiem pirms Saulgriežiem atceras. Kur vēl labāku dāvanu! Mučele uz simt gadiem ar firmas logo!
Anete, kā ir būt Jāņa sievai?
Nu, es laikam piedzimu ar to domu, ka man ir svarīga ģimene, bērni (smejas). Man vienmēr šī sajūta ir bijusi iekšā. Kad maza biju, tad visas lelles auklēju, visas bija mani bērni.
Zelta zivtiņa šo vēlmi arī piepildīja?
Ģimeni mēs paši vēlējāmies. No sirds. To arī Jānis gribēja. Galu galā mēs precējāmies, kad vēl nebiju pilngadīga. Salaulājāmies baznīcā, tad droši devāmies arī uz zagsu, atļauja vecākiem gan bija jāprasa. Kāpēc tik agri? Man tagad pat nav atbildes.
J.: Jā, rados taču sprieda, ka par agru, ka nebūsim īstie, bet mēs nepaļāvāmies.
Un labi, ka tā…
Tā sanāk. Tā rīdziniece, Valdemāra ielas meitene, nonāca Garciemā. Viņa pīkstēja, ka pie manis nebūs kino un teātra (smejas), bet tur bija manu vecāku mājas, kuras uzcēlām no pamatiem, visu pašu rokām. Mājai pamatus vēl kā pusaugu puika biju racis. Mēs iedzīvojāmies.
A.: Es jau arī jaunībā vairāk pa māju. Man bija dārzs, ģimene, bērni. Jānim tolaik bija grozu pīšana un vēl darbs, bet es neesmu sabiedrības cilvēks.
Bet izskatās, ka Jānis kā sabiedrības dvēsele, pēc vārda nav kabatā jāmeklē.
J.: Ir jau tā, ka es esmu tas neglābjamais optimists, kam vienmēr un visur ir labi, un sieva ir tas enkurs, kas velk pie zemes. Pačīkst, ka ir kaut kas uzlabojams, bet tas labi, jo tad ir ko darīties.
KOPĀ strādājam, atpūšamies, ceļojam un priecājamies, ja mūsmājās stārķis staigā pa pagalma bruģi, – smējās gaviļnieks Jānis, vērtējot, ka ģimene ir pati lielākā bagātība. Ir labi, ka Grantiņi turas kopā. Bildē Jānis ar Aneti, Gati, Lizeti un mazo Dārtu Jeti. Jāņa Līgata foto