Šoreiz rezultātos ir viena tiešām būtiska pārmaiņa. Politiķu latviskajā daļā noteikti rūgst dusmas par «nozagto» mandātu: pirmo reizi «Saskaņu» Eiropas Parlamentā pārstāvēs divi deputāti – nesenais Rīgas domes vadītāju tandēms Nils Ušakovs un Andris Ameriks. Turklāt jau ceturto reizi tajā ievēlēta Tatjana Ždanoka. Nelatviskā opozīcija EP spēcinās, valdības politiķu pārstāvniecība sarūk. (Diskusija par to, cik ne-/latviski ir Ameriks un viņa partija «Gods kalpot Rīgai», sen jau ir pilnīgi bezjēdzīga.)
Tas latviešu politiķos sēj bažas, ka «nepareizo» vēlētāju disciplīna var atkārtoties tuvākā nākotnē (11. Saeimā «Saskaņai» bija 31 mandāts!). Taču ušakoviešiem šī ir Pirra uzvara: bez abiem slīpētajiem līderiem tagadējais galvaspilsētas domes vairākums, KNAB izmeklēšanai un VARAM represijām turpinoties, ātri sāks irt pa vīlēm. Zaudēt totālo varu pār Rīgu «Saskaņai» ir milzu trieciens – to neatsvērs eirodeputāta Ušakova ziedojumi partijas kasei un dažu biedru nodarbināšana viņa birojos.
Nacionālās apvienības veiksme, tiekot pie diviem mandātiem, tai rada problēmu atrast kultūras ministra amatā tiešām cienījamu aizstājēju Dacei Melbārdei – nevis uzpūtīgu niecību. Savukārt Ivara Ījaba gaitas Briseles varas gaiteņos ļaus vērot intriģējošu «realitātes šovu». Kā EP leiputrijā uzvedīsies pieticīgi dzīvojis LU mācībspēks? Tāds, kurš tik augstā postenī «uzšauts», «Attīstībai/Par!» iztērējot 150199 eiro (dārgākais mandāts šajās vēlēšanās), pilnīgi bez jebkāda politiskā rūdījuma?
Ziņa, ka Zaļo un Zemnieku savienībai pietrūka vien ~600 balsu, lai tiktu pie mandāta, liek šim sarakstam un citiem sev vaicāt: vai tiešām darījām visu, ko varējām? Jaunā konservatīvā partija ar 4,3 procentiem iegūto balsu ir uzskatāmi kļuvusi par «caurdurtu balonu». Izgāšanos «bordānieši-potāpovieši» kompensēs ar vēl izmisīgākām «oligarhu pakalpiņu» medībām.
Liekulīgā taupība (piemēram, ZZS tēriņos pieteica 47057 eiro) ļauni – un pavisam pelnīti! – atspēlējās. Saraksti un kandidāti šoreiz gluži vai baidījās, ka tikai vēlētāji tos pārāk neievēro: šur tur uz staba vai sabiedriskā transporta (Rīgā) uzlīmēts blāvs plakātiņš, pastkastē zaglīgi iemesta plāna avīzīte, teju pusčukstus ierunāta reklāma radio…
Praktiski viss «kampaņas» smagums bija jāiznes publiskajām bezmaksas debatēm sabiedriskajā televīzijā – oficiozām, smagnējām, garlaicīgām. Taču katra partija vai to apvienība vēlēšanu kampaņā drīkstēja ieguldīt līdz 430221 eiro. Eiropas «lielās» partijas, kas veido EP frakcijas, varēja savā vārdā aģitēt* vēl par 43022 eiro (desmitā tiesa no Latvijas partiju limita). Tās ir ievērojamas summas, ar kurām, prasmīgi rīkojoties, varētu daudz panākt – tostarp daudz lielāku vēlētāju aktivitāti!
Taču visas mūsu partijas deklarēja kopumā vien 773839 eiro lielas kampaņas izmaksas. Ziniet, pat «bezkompromisa tiesiskuma» laikā neviens nespēj atcelt veco dzīves gudrību: kā smērēsi, tā brauksi!
Pesimistiskās prognozes par jaunu vēlētāju pasivitātes «rekordu» tomēr nepiepildījās – allelūja! (Paldies apzinīgākajiem Valmieras ļaudīm!) Taču datortehniskās problēmas vēlēšanu iecirkņos uzrāda, cik daudziem pilsoņiem mūsu mobilajā sabiedrībā viņu deklarētā dzīvesvietas adrese sen ir formāla fikcija. Ja (ne)balsotājiem apraujas iespējas vēlēt tur, kur viņi tiešām dzīvo, tie iecirkņos dusmojas, ka «Cimdars tādas lažas nepieļautu»… Arī tādējādi cietsirdīgā JKP, kas sapņoja par 10 procentu vēlētāju atbalstu, saņem sodu par to, ka, pasaku atceroties, izdzina sirmo kaķīti no viņa iekoptām dzirnavām ar pašvaldību un referendumu gaņģiem!
* «Eiropas brīvā apvienība», kurā strādāja Ždanoka, deklarēja aģitācijas izdevumus 22438 eiro apmērā; Eiropas Sociāldemokrātu partija (ar to sadarbojas «Saskaņa») – 15035 eiro; Zīles pārstāvētā Konservatīvo un reformistu apvienība Eiropā – 7116 eiro.