Toreiz – mēs gribam teikt, bet tad saprotam, ka tas nepāriet, jo no tās reizes palikušas sāpes, smeldze, kas tiek mantota. «Atmiņas aizaug tāpat kā kapi, tāpēc nedrīkst par šo noziegumu pret cilvēci nerunāt,» saka Sibīrijas bērni, kas tagad jau sirmi. Viņu dzīve sākusies Amūras, Magadanas, Tomskas, Omskas, Krasnojarskas apgabalos, bet viņu vecāku dziļā pavasara ieelpa tika aprauta tieši šodien pirms 77 gadiem. Kāds gaidīja un nesagaidīja stārķu pāri piemājas ligzdā, cits redzēja, kā smaržojošus sniegpulksteņus izbradā svešie zābaki, un ik vakaru, braucot pa lauku ceļu uz mājām, es skatos saulrietu kā uz pastkartes, bet izsūtītie saka, ka vienmēr atceras tos saules lēktus un rietus, kas bijuši tālajā ceļā. Brīžam esot licies, ka visa debess asiņo, saprotot netaisnību, un dzērves turpinājušas kliegt arī Abrenes stacijā.
Tautas atmiņa ir mūsu sargeņģelis
Burtu izmērs
Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku
Abonē «Liesma» — digitāli vai drukātā formātā
Digitālais saturs no 1,99 €/mēn. — pieeja visiem maksas rakstiem portālā. E-avīze no 7,50 €/mēn. — lasāma web un mobilajās lietotnēs. Vai izvēlies drukāto laikrakstu «Liesma» no 9,50 €/mēn. — pastkastē trīs reizes nedēļā, ar pieeju arī e-avīzei.