Lielas pārmaiņas tavā dzīvē. Vai nebija sajūta par mešanos atvarā?
Ui, tas ir traki, nu, pavisam traki (smejas), un cik daudz tur vēl darāmā! Viss ir jauns, bet domāju, ka vajag tomēr visu tā viegli, lēnu garu. Jaunais teātris taču ir veidojums, kas nav sācis pat rāpot, tas tikai kūņojas. Valmierā, biznesa inkubatorā, mācījos par mārketingu, reklāmu, stratēģijām, jo es taču esmu cilvēks ar klasisku aktiera, radošo izglītību, tā teātra otra puse man bija pilnīgi sveša. Jā, un inkubatorā cilvēkiem, kas darbojas biznesa vidē, jautāja: kāda ir viņu vīzija, kādu viņi savu uzņēmumu redz pēc diviem gadiem? Manis dēļ visi sasmējās, jo teicu: es ceru, ka viņš celsies kājās. Es manu teātri salīdzinu ar zīdaini – kūļāsies, viļāsies, rāpos un tad celsies kājās, bet pagaidām mēs kūņojamies. Ir traki, piekrītu.
Taču tev šo izaicinājumu gribējās.
Lēmumu par aiziešanu no lielā teātra es sevī labu laiku biju pieņēmusi. Ja es pati ilgi uz vietas muļļājos, tad dzīve man iespēra, sakot: nu, kusties uz priekšu! (teātris pārtrauca darba attiecības ar aktrisi – red.). Man ilgu laiku vairs nebija ticības teātrim. To uz laiku atguvu, kad strādāju pie Regnāra Vaivara. Izrādē «Klusa nakts, dzēra nakts» spēlēju Magdu. Man liekas, ka sanāca laba aiziešana no teātra (smaida). Man par šīm pārmaiņām nav skumju, ir liels atvieglojums. Jā, protams, man nav sociālo garantiju, man nav drošas algas, jā, kaut kādā laika periodā man nav ienākumu, taču labā sajūta ir tā, ka viss, kas tev ir vai būs, ir tikai no tevis atkarīgs.
BEZ PAMATA ir grūti iztikt. Bez kūkām droši varam iztikt, bez rupjmaizes nekā. Ir ļoti svarīgi, ja dzīvē satiec īstos cilvēkus, kas tev to rupjmaizes kārtu palīdz veidot. Man tā laime ir bijusi, – tā Ilze Lieckalniņa. Jāņa Līgata foto