
Protams, galvenā staigāšana ciemiņiem sanāca pa Rīgas ielu – ja ne tālāk no krustojuma ar Ausekļa ielu, tad līdz ķezburgerim vai Jāņparka lielajai top! tirgotavai noteikti! Miķelis ar kritisku aci visu šo posmu n-tās reizes pārlūkoja gan lielākoties pa auto logu, taču kopumā palika apmierināts ar Valmieras iedzīvotāju un dažādu dienestu rūpi par pilsētas uzpošanu un prominentu atrādīšanu tuvākiem un tālākiem ciemiņiem. Tak jau ārzemnieki kaut šajā nelielajā pilsētas fragmentā varēja samanīt, ka dzīves līmenis, aplūkojot privātmājas gar ielas malu, mums pamazām tuvojas Eiropas vidējam, nopriecājās par darba dunu Rimi hipermārketa būvlaukumā un draudzīgajām alkohola cenām specializētajā tirgotavā, turpat netālu no BMX trases varēja pašrocīgi nomazgāt tālo lielceļu putekļus no saviem busiņiem…
VIETA TIKAI GULTĀM. Kā liecina nama īpatnējā arhitektūra un specifiskie ēkas biezuma gabarīti, te savulaik viss bijis pakārtots tikai vienai darīšanai, un to solīda publika allaž piekopusi tikai gultās. Foto no Miķeļa jūlija arhīva