Nekādu vēsturisku skaidrojumu gan laikam negaidīsim no turpat 500 «Ceriņu», vai 400 «Liepu» saimniekiem. Kaut kas mūsdienīgāks un savdabīgāks, iespējams, būtu stāstāms «Apelsīnu», «Jaungurķu», «Zildeguņu» vai «Zaglīšu» mājās šodien dzīvojošajiem. Savukārt pieļauju, ka «Dievdoti», «Virsaiši», «Ķēniņi», «Vaidelotes», «Senčukalns» māju vārdus ir pārņēmuši no daudz senākiem tuvējo vietu nosaukumiem un atnesuši tos līdz mūsdienām nu lauku sētu izskatā.
Šo, it sevišķi dīvaino, neizskaidrojamo un pat neiztulkojamo māju nosaukumi ir vērtības. Vismaz tās par vērtībām vajadzētu uzskatīt.
Tādēļ, lai nepazustu ne vien māju nosaukumi, bet nebūtībā neaizietu arī laukos vēl palikušās tādas viensētas, kurās vairs dzīvo vien gados veci ļaudis, katras mājas ceļa galā vajadzētu būt jau iztālēm labi saskatāmiem māju nosaukumam. (Kaut vai, lai neatliekamā palīdzība ceļu līdz sirmgalvei ātrāk atrastu.)