
Darba nams, pateicoties tā laika tieslietu ministra, naukšēnieša Hermaņa Apsīša iniciatīvai, tika ierīkots divās Valmieras muižas kalpu mājās (šobrīd vienā no tām atrodas izmeklēšanas cietuma nodaļa). Gadu vēlāk no Valmieras pagasta pašvaldības tika pārņemta arī muižas vecās pils ēka, kurā atradās «Viestura» pamatskolas telpas, kompensācijā pagastam un skolai tika piešķirts zemesgabals, kurā jau 1936. gada 15. novembrī tika likts pamatakmens jaunās skolas (šodien zināmai kā Valmieras Viestura vidusskola) celtniecībā. Interesanti, ka jaunceļamais nams izmaksājis apaļu skaitli – 100 tūkstošus latu. Pils ēkā tika ierīkoti darba nama uzraugu dzīvokļi.
Pārņemot Valmieras muižu, darba nams savā lietošanā ieguva Zemkopības ministrijas līdz tam apsaimniekotos 343,3 ha zemes, daudzas ēkas, lopus un inventāru. Radās plaša saimniecība, kurā tad arī tika izmantoti visi darba nama iemītnieki, no kuriem pārsvarā figurēja alimentu nemaksātāji no visas Latvijas.
Darba nams nepildīja cietuma funkcijas – tas tika veidots kā labošanas, audzināšanas iestāde. Ja cietumos nonāca noziedznieki uz tiesas sprieduma pamata par izdarītiem noziegumiem, tad darba namā ievietoja uz tiesas vai administratīvās komisijas lēmumu pamata par agrākajiem nodarījumiem. Kas tika šajā iestādē ievietots, to uzskatīja par tādu, kas nerespektē pastāvošos likumus un labprātīgi nepadodas godīgas dzīves principiem, piemēram, cilvēki, kuri piespiedu kārtā nosūtīti darba namā pelnīt uzturu saviem ģimenes locekļiem. Tādiem tur bija jāpavada līdz diviem gadiem, strādājot fiziski smagu darbu, ar mazām izredzēm izkļūt no tā agrāk par maksimālo termiņu.
Raksta tapšanā izmantoti periodika.lv arhīva materiāli.