Trāpīts desmitniekā
Guntaru mazais baltais kamoliņš, kurš pamanītajam sludinājumam pievienotajā fotogrāfijā izskatījies pēc balta zaķēna, uzrunājis uzreiz: «Es jau sen gribēju suni. Ieraudzīju sludinājumu un sajutu, ka tas ir MANS SUNS, tik ļoti viņš izskata dēļ iepatikās. Pameklēju plašāku informāciju par šo šķirni, un arī Akitu inu raksturojums mani apmierināja.»
Ģimenē sunītis ienācis īsi pirms aizpagājušā gada Ziemassvētkiem. Kā Ziemassvētku dāvana – balts kā sniedziņš. Starp citu, tīri balti akitas esot sastopami reti, parasti viņi esot tādi kā brūngani. Un Guntars, kuram šis ir pirmais tieši viņa suns, līdz ar to īpaša pieeja tā izvēlē, neslēpj, ka šī īpatnība viņu uzrunājusi. Kā no Kosmosa pēkšņi prātā pazibējis jaunā drauga vārds – JUKI: «Vārdu izdomāju netīšām un tikai pēc tam painteresējos, ko īsti tas nozīmē japāņu valodā.» Un izrādījies, ka bija trāpīts desmitniekā – Japānā Juki nozīmē Sniedziņš un Laimīgais.
Gandrīz ideāls suns
«Suni vēlējos, lai atšķaidītu ikdienu, lai vakaros būtu lielāka motivācija kaut ko vēl padarīt, izkustēties. Tagad abi ar suni pirms gulētiešanas pa Valmiermuižu, kur arī dzīvoju un strādāju, izskrienam krosiņu. Abiem interesanti un miegs labāk nāk. Pa šo neilgo kopā būšanas laiku savu suni esmu ļoti labi iepazinis, zinu, ko ar katru ķermeņa kustību viņš grib pateikt. Kad Juki grib iet ārā, prasīties neprasās, bet kļūst nemierīgāks. Suns arī mani, savu saimnieku, pilnīgi noteikti ir iepazinis. Saprot, kad gribu atpūsties, un liek mieru, reizēm arī ļauj no rītiem ilgāk pagulēt. Sadzīvojam labi. Juki man ir īsts draugs,» par ciešo saikni ar suni stāsta Guntars.
«Pagājušajā vasarā man bija ļoti daudz darba, tāpēc mācības suņu skoliņā pametām, bet noteikti tās atsāksim. Patiesībā Juki mani ļoti labi klausa, citu nevienu. Laikam jau katram sunim ir tikai viens saimnieks, kas jāklausa. Dažkārt audzināšanas metodes bijušas stingras, bet tad arī ir panākts rezultāts. Neteikšu, ka Juki ir gluži ideāls suns, bet apmācāms noteikti. Juki zina savu vietu, arī to, ka uz mīkstām mēbelēm lēkt nedrīkst. Vienīgi kādreiz, ar puikām dauzoties, uz krēsla vai dīvāna atļaujas uzlikt ķepas. Neko nav sagrauzis, nevienu apavu, ne mēbeli. Tādā ziņā paraugsuns. Pavisam mazs būdams, mēģināja diedelēt ēdienu, bet, kad stingri tika pateikts «nedrīkst», tagad pie galda vairs nestāv – tiek barots ar profesionālo sauso barību, kas ir sabalansēta un nodrošina ar visu nepieciešamo. Sunītim ir ļoti jutīgs vēders, ja iedod kaut ko no citas barības, ir problēmas gan Juki, gan man. Kādreiz gadās kāds biezpiens vai kauls, reiz iedevām vārītus cūku kaulus, un dakteris nobāra – tā esot lielākā muļķība, ko var izdarīt. Tāpēc jāturas pie profesionālās, pierastās barības.