
Ir sestdiena, rakstu šo rakstiņu par vakardienu. Bet Kristīne pabeidz iesākto darbu muzejā. No rīta paskatīties uz viņas darbu bija atnācis viņas tēvs Juris. Ziniet, bija interesanti ar viņiem kopā pastaigāt pa muzeju, klausoties viņu atmiņās, kā tad te agrāk ir izskatījies. Izrādās, arī Kristīne, būdama vēl zīdainis, padzīvojusi šajās telpās.
Vakar, Kristīni gaidot uz pasākumu, sarakstīju lapu ar jautājumiem. Bet Kristīne tik labi bija sagatavojusies, ka savu lapu varēju nolikt malā un kopā ar pārējiem atnācējiem klausīties un skatīties viņas stāstā, ik pa brīdim iesmejoties. Sapratām, ka māksliniecei ir jādara daudz kas. Kādam kadram ir jādabū beigtas peles, citam vajag kustīgu zirnekli, kādam atkal niknu suni. Un vēl un vēl!
Uz jautājumu, vai māksliniece, būdama atkal 12. klasē, mācītos ko citu, saņemu atbildi – NĒ! Māksla – tas ir viņas aicinājums. Un punkts. Jau 8. klasē, mācoties zīmēšanu pie skolotājas Dičas, tas ir nolemts. Vēlāk jau Rūjienas mākslas skolas Galzona kungs. Sarunas laikā atklājam, ka laikam jau pats sākums – tas ir tēta nopelns, kurš ar visu ko nodarbojies, piņķerējies.
Pirmo reizi atnākot uz šeit izveidoto muzeju, viņai bijusi dīvaina sajūta, nekas nav bijis tā, kā viņa atceras no savas bērnības.
Kristīne nemāk nosēdēt mierā, neko nedarot. Ja sanāk apsēsties, vienalga gribas ko paņemt rokās un izdarīt kādu darbu.
Vakars pagāja nemanot, smieklos un sarunās. Mēs, klausītāji, uzkrājām zināšanas par filmēšanu, izstādēm un vēl daudz ko. Tas bija jauki pavadīts vakars, kad tā vien prasās sēdēt pie kamīna.
KRISTĪNE kopā ar māsu IEVU pie savas veidotās foto sienas.