
Lasījumu nosaukums ir Lūdzami, nekāpiet laukā!, un režisore Zane Daudziņa uzsver: «Ir bezgala svarīgi nepalaist no sevis ārā mīlestību. Tai, neatkarīgi no vecuma, jādzīvo cilvēkā.»
Ojāra Vācieša dzejā ir kaut kas no «pavisam nepilngadīga suņa», sliktā brāļa. Tā ir mūžam jauna, mūžam aktuāla un mūžam personīga. Katrs sevi cienošs pret tajā atradīs sev draugu un katra pazudusi sajūta iegūs vārdu. 12 jaunieši, no Vācieša dzejas dzīlēm izrakdami sev tuvāko un mīļāko, veido dzīvu dzejas virknējumu. Katra reize ir citādāka, katru reizi mēs paši tajaā dzirdam un atrodam ko jaunu. Jo dzejolis vakar un šodien ir divas dažādas būtnes.