«Nu kā var nesolīt…»

Skumji, bet solīto parasti aizmirst dažus mēnešus vēlāk, veidojot valsts budžetu. Jo vajadzību vienmēr ir vairāk nekā iespēju tās apmierināt. Turklāt šī problēma pastāv visā pasaulē, pat bagātākajās valstīs. Ja solīts kas vispārējs, nav tik traki – palielināsim, uzlabosim, bet kaut kad, nākotnē. Ja solīts kas konkrētāks, tad sliktāk. Vēlētāji var pieprasīt atbildību par solījumu nepildīšanu. Uzskatāmākais piemērs – palielināt mediķu algas par 20%. Piedevām vēl ierakstām to Veselības aprūpes finansēšanas likumā. Tas, ka tam nebūs naudas, nav svarīgi. Varat sevi iztēloties Saeimas deputātu vietā, balsojot par šo likumprojektu. Mēģini nobalsot pret, momentā kļūsi par tautas ienaidnieku.
Tīri matemātiski finansējumu mediķiem solītajam algu pielikumam droši vien varēja atrast. Bet vajag arī policistiem, skolotājiem, augstskolu pasniedzējiem, pensionāriem. Sarakstu varētu turpināt līdz bezgalībai. Jā, protams, šoreiz mūsu likumdevējs neievēro pašu pieņemto likumu. Un mediķi ir malači, ka protestē. Tikpat skaidrs, ka pat viņi apzinās, ka algas ir tikai daļa no problēmas. Pat palielinot finansējumu medicīnai līdz 6% no iekšzemes kopprodukta, problēmas nepazudīs.