Runājamies, kad iepriekšējā naktī Palkavnieki atgriezušies no skaista un nozīmīga pasākuma — ceļinieku nozares simtgades svinībām Rīgā, kur starp citiem priecīgiem brīžiem skatījušies filmu par Latvijas ceļu būves vēsturi, tajā arī Juris intervēts. Izrādās, ka nozares gadus skaita jau no 1919. gada 1. augusta, kad jaunajā Latvijas valstī nodibināta Ceļu un būvju virsvalde.
Abi joprojām dzīvo līdzi sava mūža darba aktualitātēm. Pensionētā skolotāja Larisa, kolēģu aicināta, jau pirms pieciem gadiem izlēmusi, ka varētu atkal mazliet pastrādāt, gan ne vadošā darbā, un tā arī šogad klavierstundas viņai ir trīs dienas nedēļā, pērn pat piecas, tad gan esot licies par daudz. Juris Palkavnieks pensijā ir jau desmit gadus un šogad maijā saņēmis VAS “Latvijas autoceļu uzturētājs” Gada balvu par mūža ieguldījumu darbā savā nozarē.
Sadziedājās, saspēlējās
Larisa ir pēckara bērns, un jau viņas mūža pirmās atmiņas saistās ar Valmieru — divstāvu namu pie Vecpuišu parka un vājdzirdīgo skolas ēku turpat ielas pretējā pusē: tur tolaik darbojās mūzikas skola. Klavierspēles pamati tajā tika apgūti, bet bērnības sapnis (tas gan, izrādās, nav bijis vienīgais) vēlāk piepildījās Rīgā: 1964. gadā meitene beidza Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu. Jaunajai pedagoģei un koncertmeistarei pēc toreizējiem likumiem trīs gadi bija jāstrādā Kultūras ministrijas norādītajā vietā, un no divām vietām viņa pēc tēva padoma izvēlējās pavisam nezināmo Smilteni — latvisku pilsētu ar labām pašdarbības tradīcijām.
“Sešdesmitajos gados Smiltenē bija ļoti rosīgi pašdarbnieki kultūras namā, 8. ceļu būves rajonam kā jau lielam uzņēmumam bija savs pūtēju orķestris, vokālais ansamblis, estrādes orķestris. Pilsētas mūzikas skolā bijām gados jauni skolotāji, un, protams, mēs iesaistījāmies pašdarbībā, es biju koncertmeistare vairākiem kolektīviem,” atceras Larisa.
LARISA un JURIS PALKAVNIEKI — viens no 2019. gada Zelta pāriem Valmierā. Personiskā arhīva (1969.) un Ivitas Muskas foto