Prasmes, kas caurvij dzīvi
Piemēram, kritiskā domāšana un problēmu risināšana ir prasmes, kas vajadzīgas jebkuram jebkurā profesijā un sadzīvē, pieņemot lēmumu, kas balstīts uz kvalitatīvu un izsvērtu informāciju, vai sadarbības prasmes, kas nav tikai sadarbība vienaudžiem savā starpā vai ar skolotājiem un vecākiem, bet arī sadarbības prasmes plašākā mērogā – arī kā cieņpilna attieksme pret cilvēkiem uz ielas, veikalā vai sabiedriskajā transportā.
Tāpat arī pašvadītas mācīšanās prasmes, ko skolā skolotājs veicina šādi: skolēnu informē par stundā sasniedzamo rezultātu, tiek uzstādīts mērķis un apdomāti soļi tā sasniegšanai; skolotājs skolēnam dod rīkus, kā pārdomāt iegūto pieredzi, ko mācīties un kā izvērtēt, kā paveikts konkrētais uzdevums un ko varētu darīt citādāk, lai sasniegtu labāku iznākumu. «Tā to veidojot skolēnos par ieradumu izvērtēt, kas man ir izdevies un kas nav,» norāda Skola2030 vecākā eksperte Daiga Brakmane. Skolēnu mācīšanās notiek apzinātāk, un viņiem tiek doti rīki, kā iegūt arvien dziļākas zināšanas.
Arī bērna intereses un ārpusskolas nodarbošanās var kļūt par rosinājumu caurviju prasmju apgūšanā, piemēram, bērna aizraušanās ar hokeju var kalpot par pamatu, lai iepazītu valstu simboliku, apgūtu karogu, ģerboņu un himnu nozīmi, izmantošanu un cieņpilnu attieksmi pret šiem simboliem.
Bērns pats nonāk pie secinājuma
Skolotājs kā speciālists sagatavo uzdevumus un jautājumus tā, lai skolēnam būtu iespēja pētīt, meklēt un pašam nonākt līdz atbildēm, un sniedz vajadzīgo atbalstu. «Skolotājs turpina mācīt. Skolotājs veido vidi, dod uzdevumus un organizē darbu tā, lai bērniem būtu pēc iespējas vairāk izdevību kaut ko izpētīt un izdarīt secinājumus, darboties, taču viņš ir vienmēr blakus, lai atbalstītu. Tādā ziņā skolotāja loma nemainās. Skolotājs ir tas cilvēks, kurš palīdz skolēnam aiziet līdz mērķim, turklāt saskaņā ar pilnveidoto pieeju – viņš līdz mērķim var nonākt ar dažādām metodēm, pa dažādiem ceļiem,» norāda Skola2030 vecākā eksperte.
Kopīgs mācību stundas mērķis
Stundas vai temata sākumā skolotājs skolēnus iepazīstina ar sasniedzamajiem rezultātiem – par to, ko (kādas prasmes un zināšanas) plānots apgūt un kādā veidā iecerēts to apgūt. Sasniedzamie rezultāti var būt kompleksi un saskaņoti vairākos mācību priekšmetos, savukārt skolotāja izraudzītie uzdevumi ļauj skolēnam ieraudzīt, kur apgūtās prasmes dzīvē varēs izmantot. Modelējot iespējamo situāciju, varētu būt, piemēram, tā, ka literatūras stundā bērni apgūst izpratni par domu atveidu ritmizētā tekstā jeb dzejolī, un viņi to dara, gan lasot dzejoļus, gan iejūtoties, kā ir būt dzejniekam, un paši sacerot. Savukārt datorikā, lai apgūtu prasmes strādāt elektroniskajā vidē, bērniem var dot uzdevumu veidot pašsacerēto dzejoļu e-grāmatu, bet vizuālajā mākslā – darboties pie noformēšanas, zīmēt vāku. Mazākās klasēs skolotājs piedāvā plānu uzdevuma veikšanai, bet lielākās klasēs skolēni jau varēs paši plānot savas darbības soļus uzdevuma īstenošanai, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, citos mācību priekšmetos apgūto. Svarīgi, ka skolēns mācību procesā izmēģina dažādus veidus, darbības, stratēģijas, pārdomā un atrod sev labāko.
Vecāku bažas par skolā notiekošo
Daiga Brakmane norāda: ja vecākiem ir bažas par mācību procesu vai bērna zināšanu līmeni, vai to, kā bērns skolā jūtas, labākais, ko var darīt, ir censties veidot konstruktīvu sarunu ar skolotāju, pārrunāt satraukuma iemeslus, radušos situāciju, to, kā atbalstīt bērnu vai jaunieti mācībās. Piemēram, ja vecākam ir bažas par bērna lasītprasmi, viņš var vērsties pie skolotāja ar lūgumu ieteikt metodes un tekstus, ko izvēlēties, lai palīdzētu to attīstīt, reizēm svarīgākais ir tieši ieinteresēt bērnu lasīt. «Skolotājs ir profesionālis. Ja viņš redzēs, ka bērnam ir vajadzīgs kāds īpašs atbalsts vai palīdzība no vecāku puses, tad visticamāk skolotājs būs tas, kurš aicinās vecāku uz sarunu par to, kā atbalstīt bērnu un viņa mācīšanos. Taču ir vecāki, kuri, satraucoties par bērna sniegumu, pie skolotāja dodas paši,» tā Skola2030 vecākā eksperte.
Arī tad, ja vecākos ir radies satraukums par kādu problēmu skolā, tā vietā, lai nekavējoties zvanītu skolotājam, viņš vispirms var sarunāties ar bērnu un šajā sarunā noskaidrot, kā bērns jūtas par šo situāciju, vai viņš par to ir runājis ar skolotāju, un tad sākt meklēt risinājumu, idejas, ko var darīt citādāk. Piemēram, kāds vecāks, kurš ir satraucies, ka bērnam neizdodas konkrētu burtu rakstīšana, var pajautāt skolotājam kādu ieteikumu vai papildu uzdevumu, lai trenētu šīs iemaņas un lai noteiktās darbības padotos labāk.
Savstarpējās saskarsmes pamatā – cieņa un interese
Veiksmīgas sadarbības pamatā ir savstarpēja cieņa. Bērniem ir svarīgi dzirdēt pozitīvus vārdus par skolu un mācīšanos, tāpēc ir labi, ja vecāki par izglītības sistēmu kopumā un skolotājiem izsakās pozitīvi. Tāpat, lai apzinātu notiekošo skolā, vecāks var, izrādot interesi par to, tradicionālā jautājuma vietā (kā tev gāja?) ieteicamāk uzdot atvērtā tipa jautājumus, uz kuriem var atbildēt vairāk nekā tikai labi un nē. Tādi varētu būt: ko tu šodien iemācījies? kas šodien bija interesantākais, kas notika? «Arī caur šiem jautājumiem vecāks var uzzināt, kas skolā notiek, un paskatīties, kā tas izskatās no bērna perspektīvas,» min Daiga Brakmane.
Vecāks var veicināt bērna zinātkāri
«Viena no caurviju prasmēm ir pašvadītas mācīšanās prasmes – kas ietver prasmi izvirzīt mērķus, analizēt domāšanas un rīcības gaitu, pārvaldīt savas emocijas, – un arī ar jautājumu palīdzību pārdomāt, kā mēs katrs varam novērtēt savu sniegumu: ko tu nākamo reizi varētu darīt, lai izdotos labāk vai citādāk, lai rezultāts būtu cits? Līdzīgus jautājumus gan vecāki, gan bērni paši sev var uzdot arī sadzīviskās situācijās. Tāpat, piemēram, zinot, ka skolā tiek attīstīta un veicināta patstāvība, vecākam nevajadzētu salikt bērna skolas somu vai pildīt viņa vietā mājas darbus, bet gan ļaut bērnam pašam to darīt. Ļaujot piedzīvot to, ka, ja viņš nav mājas darbu izpildījis, sadzīvot ar sekām, iespējams, viņš nākamo reizi jau aizdomāsies, ko darīt citādi. Tā ir atbildības uzņemšanās par savu mācīšanos,» min Skola2030 vecākā eksperte. Tomēr viņa piebilst, ka katrs bērns un viņa vajadzība pēc atbalsta atšķiras. Taču ir vērtīgi iemācīt bērnu gan uzņemties atbildību, gan pārvarēt šķēršļus, grūtības un neizdošanos, un te vecāku atbalsts ir ļoti vajadzīgs.
Būtiski ir parādīt sasaisti starp zināšanām un dzīvi
Viņa norāda, ka pavisam ikdienišķās situācijās vecāki savā bērnā var veicināt zinātkāri mācīties un izzināt procesus – apgūt rēķināšanas prasmes vai iepazīt vielu īpašības, piemēram, kopā gatavojot. «Mēs gribam izcept divreiz lielāku kūku, nekā ir norādīts receptē. Ko mēs darīsim? Vai, gatavojot pankūkas, pamanām, ka mīkla ir par šķidru, prasot, ko mēs varētu darīt, lai mīkla nav tik šķidra. Vecāku un skolotāju loma ir parādīt šo «saitīti» starp zināšanām un prasmēm, kas ir iegūtas skolā, un dzīvi – ka tās lietas un situācijas, kas skolā tiek pārrunātas, nāk no dzīves. Parādīt to sasaisti starp lietām skolā un ārpus tās.»
Laikraksta “Liesma” pielikums “Globālais un lokālais” tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas “Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas” atbalstu.