«Lielāko savas dzīves daļu esmu pavadījis kopā ar ģimeni Augšlīgatnē. No trim bērniem esmu vecākais, man ir divi brāļi – dvīņi Armands un Mārcis. Skolas gaitas ritēja Līgatnes pamatskolā, vēlāk mācījos Cēsu pilsētas ģimnāzijā. Ja godīgi, tad vidusskolu pabeidzu ar grūtībām, vārdu sakot – ar dievpalīgu. Tolaik man nebija ne mazākās skaidrības, kas būšu, ko darīt tālāk. Faktiski negribēju neko. Tolaik visi visapkārt par to vien runāja, ka būšot biznesmeņi. Tā nu arī es iestājos vienā no privātajām biznesa augstskolām, bet man tur pietika vien ar pāris mēnešiem, lai saprastu, ka tas nu gan nav priekš manis. Ko tālāk? Atkal nezin kādēļ, bet kaut kā ietekmējos no citiem. Daudzi jau toreiz krāmēja čemodānus un devās uz ārzemēm. Arī es aizbraucu uz Angliju, bet jau pēc pusgada atgriezos Latvijā. Cik svešumā nopelnīju, tik arī iztērēju, tādēļ mājās pārrados tukšā. Mana problēma bija ne jau samaksā vai naudas daudzumā, bet gan manā izpratnē un attieksmē pret sevi, dzīvi un galu galā arī valsti.»
Tā atklāti un samērā paškritiski iesākās mūsu saruna ar Edgaru – sprīdi pirms Ziemsvētkiem.
Pirmais rūdījums
«Atgriežoties no darba ārzemēs, manā dzīvē sākās dažādi negaidīti notikumi: saslima abi mani vecāki, manā aprūpē bija vectēvs. Iemācījos kaut ko jaunu – rūpes, gādību par sev tuvākajiem.
Strādāju dažādus gadījuma darbus, jo arvien vēl nebiju pievērsies kaut kam nopietnam, var pat teikt: nebiju vēl sevi un savu vietu atradis. Dzīvoju vien savu pasaulīgo dzīvi un ļāvos tajā dažādiem dzīves līkločiem,» tā nelielo atskatu vakardienā turpināja Edgars.
Pirmais pagrieziens
«1995. gadā man uzdāvināja mazu, zilu grāmatiņu ar nosaukumu «Jaunā derība». Sāku intereses pēc to lasīt. Jo tālāk, jo pamatīgāk, nopietnāk. Tagad saprotu un saku: tas bija pagrieziens manā dzīvē. Pirmo reizi iepazinos ar Jēzu caur vārdu no «Jaunās derības». Ieguvu citu redzējumu uz lietām, citu sapratni. Ar visu savu būtību jutu, ka Dievs pamazām paņēma no manis nost to lielo neskaidrību un sajukumu, kurā faktiski līdz tam biju dzīvojis un vadījis savas dienas. Radās vēlme strādāt. Darīt kaut ko labu, paliekošu, acīm redzamu.
EDGARS GRAUDIŅŠ: «Šajā svētku laikā, kad būs tik daudz brīvdienu, novēlu doties uz Dievnamu, pavadīt iespējami vairāk laika kopā ar tuviniekiem, neaizmirst arī par tiem, kuri ir vieni paši. Piedaloties svētku dievkalpojumos, kopā lūgsimies par Latviju, valdību, līdzcilvēkiem, saviem tuvākajiem un svētīsim tos. Nesīsim Gaismu sevī un dāvāsim to citiem! Svētīgus Kristus – mūsu Pestītāja piedzimšanas svētkus! Lai Dieva miers un prieks ir ar mums visiem!»