Tajās vienlīdz labi sadzīvo pieticīgas «miera laiku» mājiņas ar zemeņu dobēm un zemām sētām, kas neslēpj un nesargā, un daudzstāvu ēkas kā milzu skudru pūžņi ar savu dzīvi un noteikumiem.
Laiks tur rit par pāris sekundēm lēnāk un klusāk nekā pilsētas centrā. Tikai reizumis no sliežu puses atskan lokomotīves svilpe kā sveiciens, vilcienam tuvojoties stacijai un atgādinot, kam par godu nosaukta lielā, garā iela. Klusos vasaras vakaros dažkārt ļoti tālu dzirdama pieaugoša un atkal tālumā izgaistoša, ritmiska klaudzēšana, kāda piemīt tikai vilcieniem. Pēc tam stacija apklust un iegrimst gaidīšanā. Neko citu jau tā neprot kā sagaidīt, pavadīt, sagaidīt, pavadīt…