Šķiet, viena no modernās pasaules galvenajām priekšrocībām, kas ir ļoti tīkama cilvēkiem ar visdažādāko rocību vai pasaules redzējumu, ir iespēja patiešām «iekapsulēties» savā privātumā – gan mitekļa ziņā, gan sociālajos sakaros. Mēs, ja vien tikai to vēlamies, varam pat pilnībā atbrīvot sevī dziļi mītošo kāri pēc vientulības. Drīkstam bez jebkādām komforta zudībām un bažām par nebaltām dienām maksimāli norobežoties no apgrūtinošās saskarsmes ar iedomīgiem radiem, apnikušiem draugiem vai no apkārtējās pasaules vispār. Protams, kamēr vien papildinās bankas konts vai indeksējas pensija.
Mūsdienu vidusmēra latvietim, raugoties uz senču sadzīves atveidu Brīvdabas muzejā, galvā neizbēgami iezogas divas domas. Pirmā, acumirklīgā – kā viņi varēja gulēt tik īsās gultiņās? Otrā, jau fundamentālāka – kā divas, pat trīs kalpu ģimenes varēja saimes istabā bez rīvēšanās kopā pavadīt visu garo ziemu (pēc literatūras klasiķu rakstītā spriežot, tā arī nenolaižoties līdz padomju komunālo dzīvokļu kaislībām)?
Pat no draugiem, kuru laulība un attiecības ar bērniem ikdienišķos apstākļos šķita nesatricināmi harmoniskas, nācās dzirdēt/lasīt biklu atzīšanos: pirmās nedēļas negaidītajā psiholoģiskajā «šaurībā» radījušas vairāk vai mazāk vieglu spriedzi savstarpējā saskarsmē. Un vienalga, kāda ir mājokļa kvadratūra… Iespējams, vienkārši viņiem bija dūša par kaut ko tādu ieminēties. Tā vien šķiet, ka māka savas problēmas neizrādīt publiski tiek līdz perfekcijai izkopta tieši ķildīgās jeb, gudri izsakoties, disfunkcionālās laulībās.
Taču zemdegas izlaužas virspusē. Pašizolācijas noteikumu gluži neizbēgams rezultāts ir ģimeniskas vardarbības uzbangojums. Vājš, bet mierinājums – ne tikai pie mums, bet arī Igaunijā, Krievijā un citur. Tāpat alkohola patēriņa palielināšanās – ierasts līdzeklis, kā «nosist» uzradušos brīvo laiku. Tāpēc šausmināšanās par cilvēkiem, kuri pirms pulcēšanās aizliegumu ieviešanas drūzmējās būvmateriālu veikalos, lai pagūtu iepirkt mājokļa remontam nepieciešamo, tagad šķiet pagalam naiva. Viņi tiešām tagad neslīcina šņabja pudelē to vērtību, ko nevaram nopirkt.
Par to, ka vīruss var būt nepanesams pārbaudījums ģimeniskām saitēm, pasaule jau saņēma brīdinājumu no vīrusa izcelsmes vietas – Uhaņas. (Par cik pirku, par tik pārdodu – ASV prezidentam simpatizējošā telekompānija «Fox News» tagad apgalvo: te izveidotajā virusoloģijas institūtā ķīnieši paši izstrādājuši savu un cilvēces nelaimi, jo cerējuši tādā veidā apliecināt, cik augsts līmenis biotehnoloģijās ir sasniegts.) Kad šajā Ķīnas pilsētā daudziem vīriem un sievām veiksmīgi beidzās kopā aizvadītā divu nedēļu karantīna, uzkrītoši liels skaits no viņiem steidza iesniegt prasību par laulības šķiršanu. Liegtā iespēja kaut nedaudz «paņemt starpbrīdi» no saskarsmes ar sev vistuvāko cilvēku – darbā, sabiedriskos pienākumos vai makšķerēšanā – izrādījās Himeneja saitēm postoša.
Saeima vakar pārapstiprināja Ministru kabineta 7. aprīļa lēmumu ārkārtējo situāciju pagarināt līdz 12. maijam. Igaunijas valdība jau satrauktu sirdi spriež, kā būt ar Jāņiem, kas nāburgiem ir tikpat svēti (un reibinoši) kā mums. Jācer, ka cilvēkos pa šo laiku būs jau iestājies pašizolēšanās ikdienas pieradums, un nākamais mēnesis jau aizritēs rāmāk, skaidrākā prātā un varbūt pat ģimeniski mīlīgāk. To mums arī novēlu!
Hm, kas zina, varbūt dažu uhaņiešu laulība paliktu nešķirta, ja karantīnā būtu jānodzīvo viss mēnesis, nevis tikai puse? Būtu savs laiks sanīsties, savs laiks salabt…