Par vecāku atzinību savu bērnu dzīvē

Tagad esmu  pati savā dzīvē, un mamma vairs nediktē spēles noteikumus, bet viņa vienmēr ir tā, kas ar mani lepojas pat par sīkumiem (augstskolā laba atzīme, darbā – interesanta intervija). Tomēr es zinu gadījumus, kad vecāki nav bijuši tik pretimnākoši saviem bērniem un pat nav pateikuši to vienu vārdu – malacis!
Es neesmu psiholoģe, un tam, ko teikšu, nav zinātniska pamata, tikai manis pašas novērojumi vai citu jauniešu stāsti, kurus esmu dzirdējusi. Bija gadījums, kad meitene, kas tikko sākusi iet vidusskolā, gāja pulciņā, kurā varēja parādīt savas radošās šķautnes. Šī meitene nebija gājusi mākslas skolā, jo vecākiem nebija tādas naudas, lai to darītu, bet viņai māksla bija ļoti tuva, jo viņa zīmēja, skicēja, mēģināja pat gleznot. Vienreiz šajā pulciņā ar akrila krāsu bija jāapglezno kāds drēbes gabals, un viņa izvēlējās apgleznot savas kediņas. Pati bija ļoti apmierināta ar rezultātu, jo tagad tādu apavu nebija nevienam citam. Tomēr, aizgājusi mājās, kad mammai darbā nebijusi tā labākā diena, dabūja brāzienu par šiem apaviem. Viņa aizvien atceras vārdus – kas tas par s*du uzzīmēts uz taviem apaviem? It kā jau nekas tāds, visi kādreiz esam dabūjuši brāzienu, bet tā bija pirmā reize, kad, nesaņēmusi vecāku atzinību, meitene sāka šaubīties par savām mākslinieciskajām prasmēm. Tas atkārtojās, lai arī ko viņa zīmētu, bija sajūta, ka pret to mammai ir riebums. Lieki teikt, ka viņa arī pieaugušā vecumā vairs nezīmē un neveic nekādas mākslinieciskas izpausmes, es teiktu, ka viņa no tām pat izvairās. Šis ir tikai viens no stāstiem, ko esmu dzirdējusi un redzējusi, kādu iespaidu tas atstāj. 
Bērniem vecāki ir tuvākās personas, un, lai gan to neizrāda, bet visi vēlas gūt no viņiem atzinību. Kritizēšana lai paliek skolotājiem vai pulciņu vadītājiem, kas prot izteikt konstruktīvu kritiku. Mīļie vecāki, jau pašā sākumā neapdzēsiet bērnā degsmi kaut ko darīt un sevi pierādīt. Tā var izaugt bērni, kas nav pārliecināti par saviem spēkiem un to, ko dara. Prātā var saglabāties tā šaubu ēna – ja nu nepatīk, ja nu nesanāk un mani nopeļ? Pat ja nepatīk tas, ko bērns ar savām radošajām izpausmēm ir izveidojis, atrodiet kādu aspektu, kas patīk, un izceliet to. Arī ja bijusi slikta diena. Bērns vai jaunietis ir tiešām centies (it īpaši ja atnāk mājās un par to stāsta), un par to nevajag nopelt, tas bērnam nepalīdzēs izaugt par pašpārliecinātu pieaugušo. Saņemot nepamatotu kritiku, bērns var noslēgties un nestāstīt par to, kas viņu pašu aizrauj, vai par darbiem, ar ko viņš lepojas. Pēc tam vecāki brīnās, kāpēc viņu bērns vai jaunietis vairs viņiem neko nestāsta. Nē, tas nav telefona pēc, bet, ja vecāki apdomātos, kāpēc tā ir, varētu atsaukt kādu brīdi, kad bērna radošās izpausmes ir nepamatoti nokritizētas. Bērniem un jauniešiem vajag atbalstu un atzinību no saviem vecākiem, un iesākumam pietiek ar vārdiem – malacis, labs darbs.