Tādu, ko var paijāt un mīļot pēc sirds patikas. Protams, manas vēlmes nesakrita ar vecāku vēlmēm, un viņi ne suni, ne kaķi, ne papagaili, ne kāmi netaisījās pirkt. Dzīvnieks ir atbildība, un liela atbildība, ko tolaik vēl neapzinājos. Kā nu gadījās, kā ne, man tante uzdāvināja trusi. Tādu mazu, mīļu un pūkainu. Protams, tika celta ārā truša māja, jo iekšā turēt nebija kur. Tā tas zaķis auga, un atbildība barot, tīrīt viņa mājiņu tikai pieauga. Protams, mani jau tas vairs neinteresēja – biju tikai bērns, kuru apžēlojot uzdāvināja pūkainu dzīvnieciņu, un nekādu atbildību par to nenesu. Visa atbildība bija uz vecākiem.
Liekas gan, ka tagad tā mode dāvināt sunīti, kaķīti ir pārgājusi, vismaz no radinieku puses. Tagad ir topā pašiem vecākiem saviem bērniem uz dzimšanas dienu uzdāvināt «lēto» dāvanu, jo cik tad tāds dzīvnieciņš maksā. Vismaz no sākuma izmaksas ir relatīvi mazas, it īpaši, ja pašu dzīvnieku ir dabūjuši par velti. Tomēr vajag atcerēties, ka dzīvnieks – tā ir atbildība!